| |
[25. Apr 2007|16:48] |
Ripinot arbūzu pa zaļgano ieleju Viteks lēnām domāja par dzīvi.
Par savu tēvu, kas sita māti, kura vēlāk viņu noindēja ieberot žurku indi šņabī.
Par skolotāju, kas sita ar skabargaino līneālu pa pirkstiem neatkarīgi no tā, kādu atbildi sniedzi.
Eh, ka varētu us Seišeļiem! |
|
|
