![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
& they lived happy until they died.
the ehd.
p.s. aaa... so sweet!
nē, īstenībā viss bija pavisam savādāk. šoreiz VISS bija savādāk. debesīs NEmirdzēja tūkstošiem zvaigžņu. Viņš NEsolīja pat tās dažas Viņai nonest, lai sasildītos, jo NEbija jēgas gozēties pie sen izdzisušas gaismas. toreiz NEbija.
zini, viņi abi satikās novembrī. pie sveces - vienas vienīgās, sarkanās. (Tu jau zini. es zinu, ka Tu atminies, bet es Tev tomēr atgādināšu, ka viss bija pavisam savādāk, nekā Tu to atceries [jeb drīzāk vēlies atcerēties].) Turp viņi devās reti, katrs savu ceļu iedami. katram sava taka iemīta, katram savas domas prātojamas. bet šoriez.. šoreiz viņi satikās, pavisam nejauši, pie vienas sveces, lai vairs nesatiktos. abi gājēji notupās uz ceļiem, un ar apātisku sajūsmu vēroja izstīdzējušājās, sarkanpelēkās koku galotnes. Tajās vairs nezēla krāšņas rudens lapas, tāpat bija aizdziedātas arī lieganās putnu dziesmas. ko gan viņi tajos zaru mudžekļos tik apburošu saskatīja? varbūt tie klusi žūžoja kādas nepiepildītas jaunības alkas, vai varbūt stāstīja vecas tenkas. kas to lai zin. apstulbinošs miers lika abiem ceļiniekiem grimt skumju purvā. neba viņiem bija bail, neba kāds kko pārmeta, jo šeit viņi bija vieni - vientuļi. vēsums, kas spēji kā sniega lavīna izlauzās no pašām zemes dzīlēm, sasaldēja viņu abu acu skatienus. Uz mirkli tie satapās. Bet tikai mazu sekundes simtdaļu. Šīs acis salauza Viņa akmens sirdi. Sāka pūst ziemeļkapu vēji. Drebināja izvārgušos jauniešu kaulus. Sals apņēma viņu abu šķietami nedzīvos ķermeņus. Viņas plauxtas mierīgi noslīdēja gar saliektajām kājām. Viņa padevās. kur Viņš bija agrāk?!! Kāpēc nenosargāja?!!! lai saredzētu Būtnes vaibstus, tās pašas, kas lika Viņam just, tas pārliecās pāri liesmai, kas nu vairs NEdedzināja, un ielūkojās Viņas tumšajos atvaros, bet tur nebija nekā. tukšums. vai tas maz ir iespējams? Vējoja netverams ziemelis. Tas neprasot aizmigloja Viņa acis un atņēma Viņai pēdējo elpu. Nu Tā bija prom. Viņa vienīgā – Rudens rēgs.
the ehd.
p.s. aaa... so sweet!
nē, īstenībā viss bija pavisam savādāk. šoreiz VISS bija savādāk. debesīs NEmirdzēja tūkstošiem zvaigžņu. Viņš NEsolīja pat tās dažas Viņai nonest, lai sasildītos, jo NEbija jēgas gozēties pie sen izdzisušas gaismas. toreiz NEbija.
zini, viņi abi satikās novembrī. pie sveces - vienas vienīgās, sarkanās. (Tu jau zini. es zinu, ka Tu atminies, bet es Tev tomēr atgādināšu, ka viss bija pavisam savādāk, nekā Tu to atceries [jeb drīzāk vēlies atcerēties].) Turp viņi devās reti, katrs savu ceļu iedami. katram sava taka iemīta, katram savas domas prātojamas. bet šoriez.. šoreiz viņi satikās, pavisam nejauši, pie vienas sveces, lai vairs nesatiktos. abi gājēji notupās uz ceļiem, un ar apātisku sajūsmu vēroja izstīdzējušājās, sarkanpelēkās koku galotnes. Tajās vairs nezēla krāšņas rudens lapas, tāpat bija aizdziedātas arī lieganās putnu dziesmas. ko gan viņi tajos zaru mudžekļos tik apburošu saskatīja? varbūt tie klusi žūžoja kādas nepiepildītas jaunības alkas, vai varbūt stāstīja vecas tenkas. kas to lai zin. apstulbinošs miers lika abiem ceļiniekiem grimt skumju purvā. neba viņiem bija bail, neba kāds kko pārmeta, jo šeit viņi bija vieni - vientuļi. vēsums, kas spēji kā sniega lavīna izlauzās no pašām zemes dzīlēm, sasaldēja viņu abu acu skatienus. Uz mirkli tie satapās. Bet tikai mazu sekundes simtdaļu. Šīs acis salauza Viņa akmens sirdi. Sāka pūst ziemeļkapu vēji. Drebināja izvārgušos jauniešu kaulus. Sals apņēma viņu abu šķietami nedzīvos ķermeņus. Viņas plauxtas mierīgi noslīdēja gar saliektajām kājām. Viņa padevās. kur Viņš bija agrāk?!! Kāpēc nenosargāja?!!! lai saredzētu Būtnes vaibstus, tās pašas, kas lika Viņam just, tas pārliecās pāri liesmai, kas nu vairs NEdedzināja, un ielūkojās Viņas tumšajos atvaros, bet tur nebija nekā. tukšums. vai tas maz ir iespējams? Vējoja netverams ziemelis. Tas neprasot aizmigloja Viņa acis un atņēma Viņai pēdējo elpu. Nu Tā bija prom. Viņa vienīgā – Rudens rēgs.