princese_putns

šodien forši parunājām pa telefonu. ak dies, mēs beidzot patiešām runājām. cik laika jau ir pagājis? hmm.. nu jā - bet es izturēju :) cerams, arī turpmāko izturēšu.

veselu stundu ar pusi ļāvos taviem smiekliem, muļķībām un citādiem atstātiem par savas ikdienas sīkumiem. par cacu, kas taisās kļūt par automehāniķi, vai to džekiņu, kas domā, ka ir baigias bifelis :D es sajutu, ka tev patiešām ir labi ar mani. kā vnk ar draugu, vai pat varbūt čomu, ar kuru droši var runāt.. par visu :) :D un šī apziņa liek man justies daudz drošāk. teici, ka vairs vispār nedzersi un nepīpēsi. nu ko lai saka - tu esi malacis! :) es savukārt centīšos turēt tev līdzi, bet tu jau nu zini, cik tas ir grūti... =/ kā pats teici: "nu un kad tad mums dzeršana ir beigusies labi?"; atb: "nu jā.. mēs parasti smagi sastrīdamies!". tātad secinājums - tas ir kaitīgi ne tikai mūsu veselībai, bet arī mūsu attiecībām, paldies, tev par to, ka tu domā par mūsu attiecībām nopietni :)

es vairs negribu atgriezties, tur kur es biju, tāpēc es labāk palieku atstatus no visa, tikai retumis kkur piedaloties. veidoju savu dzīvi :) savu patstāvīgo dzīvi :)

lai vai kā - tu dāvā man pozitīvās emocijas daudz. daudz vairāk nekā negatīvās [strīdos], tāpēc es tevi tik stipri mīļoju :) man tevis pietrūxt :)

ts.. esmu filmai tikai pusē, bet jau tagad sirds sažņaudzas ikreiz, kad notiek kkas neparedzēts. tik.. tik.. tik daudz visa kā! reizē naids un maigums - tik nesaderīgas izjūtas. un daudzus šīs sajūtas no sirds aizrauj. es tā nevaru. es vnk tā nevaru.

jēziņ, kādus gan sviestus tie režisori var uzfilmēt!! ārprātā - vieni vienīgi pīī.. vārdi un milzumdaudz riebeklību, pretīgi noskatīties, ka mūs samaitā un liek cienīt un godāt to, kas mūs degradē. nejau alko, vai cīgas.. bet gan valoda, kas vissmagāk spēj iedot pa aknām. viss ir kļuvis tik prasts un vulgārs, kam gan vispār vairs ir vērtības. psc.. man ir kauns. tik tiešām. un kādus mēslus es skatos. kam tas statuss ir vajadzīgs? mūžīgi centies kāda dēļ būt labāx, skaistāx, veixmīgāx, ar lielākiem musīšiem vai slaidāku figūru, bet kad pajautā vai tev tas maz ir vaajdzīgs, tad parausti plecus un neziņā pasaki "nezinu" - tā visi dara. cik pierasti. fff.. visi kā viens, gan pieaugušie, gan bērni, gan pusaudži, kas to pubertātes laikā pārdzīvo visvairāk. apriebies.. vnk reāli.\


nu jau ir pāri pusnaktij un man palika skumīgi. ak dies, a ko es teikšu pēc nedēļas!! :o ;( galīgi neforši. :(

tagad pats galvenais ir nepadoties sāpēm, kas mani žņaudz. ārprāc, tik sasodīti sāpīgi, ka gribas ādu sev nokasīt, žņaugt.. ar rokām smacēt, lai tikai izbeigtu tās ciešanas. nu kāpēc man līdz [noklusētām] asarām sāp!!?? kāpēc?!! kāpēc es gribu pie tevis [r.]? man gribas pie tevis - tagad, nakc melnumā, negaisa pašā kulminācijā.. ;( es gribu tavu acu siltumu.. ;( tur kur ir tas mierīgais skatiens, kas mani tā fascinē un liek vienmēr pasmaidīt. rokas, kas allaž atglauž manus nepaklausīgos matus ikreiz, kad tie krīt man acīs.. un glāstus, kas spēj iedzirxtīt manas asiņu tumšākās dzīles. sirdi, kas puxt strajāk, nekā parasti. centību. gādību. to cilvēku, kuru es iemīlēju toreiz, maija beigās un tagad turpinu iepazīt, jo.. toreiz es nojautu, ka tu esi savādāx. ceru tas nebija pašapmāns, jo tagad man ellīgi sāp, bet nezinu kādēļ. sāp atšķirtība..? varbūt. man vnk pietrūxt tevis. savādi. ja tu pat neesi romantiķis, man ir labi ar tevi, ja tu pat neklausies mūziku, kura patīk man - es tevi pieņemu, jo kkas man liek tā darīt. varbūt tā ir sirds.

i were sitting there & thinking, what am i actually doing here?
am i happy when i watched how they are suffer? their souls are dieing!
do i realy need it?
& i know that answer is - no.

i'm guit.

i stand up & go away.
yes, & i don't sorry 'bout it! because after that she cryed..

& i hope that it was for real & she felt better.

patiesībā mēs dzīvojam blakus. viens peles klikšķis un tu jau esi uz mana nama sliekšan. acis nodūris, rokas izstiepis un vēlies ienākt manā dzīvē, kādā no tiem klusajiem sirds kambariem, kurus nereti turu aiz atslēgas. :) piedod, bet šodien sēgts! mana privātā bibliotēka, kurā atrodas pāris hronikas iz manas dzīves, nebūs pieejamas. personisku iemeslu dēļ es šodien došos brīvdienās un nebūšu mājās. :)

gribētos jau tā skaisti, kā pasakās.
viens knipis un es jau esmu citā realitātē :) mmm.. [pauze.] vai tu maz tici, ka tas ir iespējams?
[klusums. nopūta. smaids.]
nu labi, lai tā būtu, pierunāji!! :) ticēšu tev uz vārda. ;) veru acis ciet un dodos ceļā. ;)



p.s. gaidi mani! es drīz būšu atpakaļ. ;)

es jūtu, ka tā jau ir sākusies - atkarība. galvenais, ka apzinos to, bet nespēju (nezinu) kā ar to cīnīties. [jautāsi, kāda jēga cīnīties? padodies tai! ;)] bet ar to es arī pateiktu - viss! - es esmu bezpalīdzīgs menekens.. dari ar mani ko gribi, jo tagad es esmu tavs paklausīgais klēpju sunīc. un tas atkal un atkal grauj manu pašlepnumu. es tač galu galā neesmu radusi, ka mani izrīko [!] - vienmēr daru tikai unvienīgi to, ko sirds liek! [protams, tu man neko nespied darīt - par to tev paldies!.] bet es neesmu pārliecināta par tavām jūtām, jo tava mūžīgā noslēpumainība, jūtu savaldība.. ("nebūtu interesanti, ja es tev tagad visu uzreiz pateiktu (..)") reizē vilini un tajā pat laikā atbaidi. es pat nezinu, vai tev tā pa īstam patīku, jo tu man to esi teicis tikai vienreiz, caur sms. :( un tas bija sen.. pašā sākumā. nu, kas tad tur tik drausmīgs, ja vēlos iepazīties ar taviem draugiem?? es vnk gribu būt droša, ka esmu iestarpinājusies arī tavā dzīvē, jo pagaidām tu pamazām esi iegrauzies manējā, jo es tev to esmu ļāvusi. [varbūt pārāk strauji :(] heh, re, fixā meitene sāk pamazām aprauties!!! [manējos draugus tač tu jau zini!] bet no savējiem tu turi mani distancē. tāpat kā vix un es pat zinu kāpēc - tu neesi pārliecināts par mani! neesi pārliecināts pats par sevi! bet KĀPĒC?? es staigāju pa trauslu ledu, ja izdarīšu ko nepareizi, tad ielūzīšu un cik nu zinu tevi, tu nesniegsi roku, lai es tiktu krastā. varbūt pametīsi virvi [pa gabalu], bet tikai aiz cieņas. pēc manas izdarītās kļūdas tu vnk aiziesi un vairs neatskatīsies, jo tu nemēdz cīnīties. es palikšu viena krastā un iespējams man sals. iekšā viss izkaltīs un sabrux. tici, ka man ir bail. bail tevi pazaudēt. bail atkal sabrukt.

tagad sanāk tā, ka es lūdzu tevi, lai tu mani nepamet. tad kāpēc es savu šaubu dēļ daru visu pretēji. nevis klusēju, bet ceļu brēku pilnīgi nevietā. jau tagad, kad naw pat iemesla [tā īsti], lai būtu pamts uztraukumam. sviests. redz, ko ar cilvēku dara pārlieku liela piesardzība :)

es tagad ņemu talkā savus pirxtus, lai bīdītu textu :) skan diezgan amizanti :D bet tāda nu ir tā mūsdienu pasaulīte - jocīga.
arī es.
arī es esmu freaks :) arī es bieži vēlos aizbēgt no savām domām, no tukšuma, kas sāpīgi, pat smacējoši plēš manas plaušās un aprij visu labo, kas pagadās ceļā. arī es lūdzu, lai mani atpestī no pašas mazohistiskajām mocībām, no tām fantāzijas pabirām, kas rodas manā galvā [ne no šā, ne no tā] un ar laiku sāk kontrolēt manu dzīvi, liekot darīt stulbības. BAILES. arī es vēlos normālu dzīvi [lai kas tas arī būtu (?)], bez baiļu sajūtas. bez bailēm par rītdienu. bez šaubām, kas kā uzticamas pavadones, nekad mani neatstāj. tās uz mūžu man pielīmētas ar visstiprāko superlīmi. [tā tam jābūt!]
es vēlētos tev uzticēties. Tev. jo tas, ka es uzticos tikai dažiem [!!] cilvēkiem man ir par maz. es gribu ticēt, ka tieši tu mani nepievilsi. ka tieši tu neuzgriezīsi muguru, tikai tāpēc, ka esmu pasmējusies nevietā. netīšām izspļāvusi kādu rupeklību par to, ko labāk vajadzēja noklusēt, jo [piedod, bet] es nezinu, kur ir tā robeža, kad man pašai sev jāpasaka stop(!) un jācenšas neielaist visu vēl lielākos mēslos.
re, citi domā par nākotni, bet mani māc bažas. tā tuvojas par strauju. es tai neesmu vēl gatava. bet tā atnāx. neprasot izjaux manu (nu jau) ierasto dienas ritmu. un es [iespējams] sabrukšu. man bail. =(

& they lived happy until they died.

the ehd.

p.s. aaa... so sweet!



nē, īstenībā viss bija pavisam savādāk. šoreiz VISS bija savādāk. debesīs NEmirdzēja tūkstošiem zvaigžņu. Viņš NEsolīja pat tās dažas Viņai nonest, lai sasildītos, jo NEbija jēgas gozēties pie sen izdzisušas gaismas. toreiz NEbija.

zini, viņi abi satikās novembrī. pie sveces - vienas vienīgās, sarkanās. (Tu jau zini. es zinu, ka Tu atminies, bet es Tev tomēr atgādināšu, ka viss bija pavisam savādāk, nekā Tu to atceries [jeb drīzāk vēlies atcerēties].) Turp viņi devās reti, katrs savu ceļu iedami. katram sava taka iemīta, katram savas domas prātojamas. bet šoriez.. šoreiz viņi satikās, pavisam nejauši, pie vienas sveces, lai vairs nesatiktos. abi gājēji notupās uz ceļiem, un ar apātisku sajūsmu vēroja izstīdzējušājās, sarkanpelēkās koku galotnes. Tajās vairs nezēla krāšņas rudens lapas, tāpat bija aizdziedātas arī lieganās putnu dziesmas. ko gan viņi tajos zaru mudžekļos tik apburošu saskatīja? varbūt tie klusi žūžoja kādas nepiepildītas jaunības alkas, vai varbūt stāstīja vecas tenkas. kas to lai zin. apstulbinošs miers lika abiem ceļiniekiem grimt skumju purvā. neba viņiem bija bail, neba kāds kko pārmeta, jo šeit viņi bija vieni - vientuļi. vēsums, kas spēji kā sniega lavīna izlauzās no pašām zemes dzīlēm, sasaldēja viņu abu acu skatienus. Uz mirkli tie satapās. Bet tikai mazu sekundes simtdaļu. Šīs acis salauza Viņa akmens sirdi. Sāka pūst ziemeļkapu vēji. Drebināja izvārgušos jauniešu kaulus. Sals apņēma viņu abu šķietami nedzīvos ķermeņus. Viņas plauxtas mierīgi noslīdēja gar saliektajām kājām. Viņa padevās. kur Viņš bija agrāk?!! Kāpēc nenosargāja?!!! lai saredzētu Būtnes vaibstus, tās pašas, kas lika Viņam just, tas pārliecās pāri liesmai, kas nu vairs NEdedzināja, un ielūkojās Viņas tumšajos atvaros, bet tur nebija nekā. tukšums. vai tas maz ir iespējams? Vējoja netverams ziemelis. Tas neprasot aizmigloja Viņa acis un atņēma Viņai pēdējo elpu. Nu Tā bija prom. Viņa vienīgā – Rudens rēgs.