princese_putns

tagad pats galvenais ir nepadoties sāpēm, kas mani žņaudz. ārprāc, tik sasodīti sāpīgi, ka gribas ādu sev nokasīt, žņaugt.. ar rokām smacēt, lai tikai izbeigtu tās ciešanas. nu kāpēc man līdz [noklusētām] asarām sāp!!?? kāpēc?!! kāpēc es gribu pie tevis [r.]? man gribas pie tevis - tagad, nakc melnumā, negaisa pašā kulminācijā.. ;( es gribu tavu acu siltumu.. ;( tur kur ir tas mierīgais skatiens, kas mani tā fascinē un liek vienmēr pasmaidīt. rokas, kas allaž atglauž manus nepaklausīgos matus ikreiz, kad tie krīt man acīs.. un glāstus, kas spēj iedzirxtīt manas asiņu tumšākās dzīles. sirdi, kas puxt strajāk, nekā parasti. centību. gādību. to cilvēku, kuru es iemīlēju toreiz, maija beigās un tagad turpinu iepazīt, jo.. toreiz es nojautu, ka tu esi savādāx. ceru tas nebija pašapmāns, jo tagad man ellīgi sāp, bet nezinu kādēļ. sāp atšķirtība..? varbūt. man vnk pietrūxt tevis. savādi. ja tu pat neesi romantiķis, man ir labi ar tevi, ja tu pat neklausies mūziku, kura patīk man - es tevi pieņemu, jo kkas man liek tā darīt. varbūt tā ir sirds.