ikdienas pieraksti

jau pusotru stundu nevaru saņemties iet prom. būs vien jādodas. lai piedod mazā māsa, bet braukšu mājās, klasisko mūziku nebūt negribās šobrīd klausīties, gribētos ieslēgt savu mūziku un atslēgt pasauli.
mani ir sācis satraukt vasaras darba jautājums, kā arī "kā dzīvot tālāk" jautājums, ietverot visādas detaļas tajā. vai tas ir apnikums, vai paliekoša vēlme mainīt kaut ko, vai atkāpšanās ceļs nezināmās nākotnes priekšā? ej nu un saproti.

es nezinu, mans kaķis nezin, tas nozīmē, ka neviens nezin!

Dikti gribās izlasīt Rudaka "Rokupāciju", lai pēc tam nospriestu, vai ir vērts iegādāties. Gan jau, ka ir, bet gribās sākumā izlasīt. Fragments no grāmatā nepublicētā materiāla nopublicēts iekš Veto, tas tieši uzsit asini. ehh!
man patika vakardienas atziņa/ jautājums: "a ko darītu, ja dzīvotu metropolē - Londonā vai NY? Te jau vēl viss ir daudz maz mierīgi".. Bet gribētos, vismaz laiciņu. Šķiet, ka pazaudētu galvu skrienot uz visiem noteikti-jābūt-tur notikumiem, bet vairākumā gadījumu tas patiesi ir tā vērts. Gluži kā vakar, StrojMachine koncerts pie Kongresu nama, ekselenti.
man patīk sēdēt, meklēt netā visādas grupas, ko zinu un nezinu, klausīties, priecāties, vērtēt. brīžiem šķiet, ka ir par daudz, sāk parādīties es-nevaru-atcerēties-nosaukumu sindroms. man patīk! es gribu to darīt! ļaujiet tak.