ikdienas pieraksti

jau pusotru stundu nevaru saņemties iet prom. būs vien jādodas. lai piedod mazā māsa, bet braukšu mājās, klasisko mūziku nebūt negribās šobrīd klausīties, gribētos ieslēgt savu mūziku un atslēgt pasauli.
mani ir sācis satraukt vasaras darba jautājums, kā arī "kā dzīvot tālāk" jautājums, ietverot visādas detaļas tajā. vai tas ir apnikums, vai paliekoša vēlme mainīt kaut ko, vai atkāpšanās ceļs nezināmās nākotnes priekšā? ej nu un saproti.