ikdienas pieraksti

es brīžiem nesaprotu, kāpēc cilvēki mēģina vienā maisā likt pilnīgi atšķirīgas noskaņas, pilnīgi dažādas vērtības? Vai tiešām cukuru bērsim kopā ar dillēm? vai pie krēmkrāsas kleitām veļasmašīnā piemetīsim arī lillā džemperi? Nu, lūdzu, nelieciet vienā maisā Dzeltenos pastniekus un Gain Fast, tas sāp.

Arī mūžsenā atziņa, ka klausīties ir jāmācās ilgi un cītīgi, nelīdz, ne visi dzird, ne visi pat pūlās dzirdēt. negrib?

pēc tikšanās ap pusnakti ejot caur tuneli, kas tukšs, puika spēlē verve "drugs don't work" un frāze "i'll see your face again" liek smaidīt, smaidīt, smaidīt.

un vakar manās roķelēs nonāca sen gaidītais, ilgotais, mīļotais Veto magazīns. Izdomāju arī sevis mocīšanu, ka drīkstēšu lasīt tikai pēc mājas izšrubēšanas, bet palasīju jau tramvajā, taču māju satīrīju.

hmm. kāds šodien ārā laiks?

šodien man patiesi, patiesi atkal sagribējās mācīties. tā riktīgi, visu stresu, negulētās naktis un, protams, visu patīkamo ieskaitot. ir arī idejas. agrāk šajā virzienā nebiju aizdomājusies.


un novakarē, galvai kūpot, tomēr tik un tā nepalīdzot atminēties vienmēr zinātu nosaukumu, saplīsa kleitas lencīte, neturās vairs tā, kā vajadzētu. vēlāk, pilnīgi nepiemērotā brīdī, nosaukums pats uzpeldēja. izmisīga cenšanās atcerēties, bendē nervus.


savu stūrgalvību esmu pārdzīvojusi vairākkārt, bet tā jau saka, iegalvot ar varu tādiem neko nevar, paši agri vai vēlu varbūt sapratīs. labāk agru. šodien sevi apsveicu, jo iepeldēju tajos ūdeņos, kam vienmēr esmu pretojusies, brīvprātīgi.
bērnībā apgalvoju, ka persiki man negaršo, jo ir rūgti. *smīn*