April 27th, 2008

pieredze

kaut arī pārgurums, miega trūkums un alkohola sekas mani šorīt mocīja pēc pilnas programmas, pienākums un godaprāts liek slieties kājās un maksimāli ātri doties uz centru, lai no Tukuma atvizinātiem bērniņiem nodotu biļetes uz teātri. knapi, bet laikā, lai pēc 40 minūtēm atkal būtu atpakaļ un vadītu tālāko dienas izklaides programmu. Dodamies bērnus paēdināt ar picām, izrādīt skatuvi un pat tik vienkārši kā riņķot uz bāra krēsliem. acis mirdz. nebeidzamā konfekšu dalīšana. Pošamies uz zoodārzu. Jau brauciena laikā izrunājam gan par mašīnām, gan pārējo, skatamies Rīgu. Pie zoo katrs tiekam pie aizbilstamā vai vairākiem, kas jāuzmana, kam jāizstāsta. mans ceļabiedrs ir mazs puika, kas cītīgi visu laiku meklē savus draugus - pērtiķus, jāpagaida vēl, tagad ne. Aizejam ciemos pie visādiem zvēriņiem, ceļam augšā un pietupjamies kopā ar mazajiem. Pēc nedaudz vairāk kā stundas piekusuši esam gan mēs - pieaugušie, gan paši bērni. Vēl mazs riņķītis un noslēgumam pērtiķi, kurus ieraudzījis, seko izsauciens : Tie ir mani čomi! Ja būtu iespējams to acu skatienu izstāstīt... viens cits mazais cītīgi visu laiku sargājis zoo karti, beigās tā pie viņa atgriežas nedaudz ieburzīta, mazajam acīs asaras.
ja tās emocijas būtu iespējams izstāstīt.. bet nav. vien sasēdināti autobusā mazie māj, divi deleģētie pasniedz puķes un samīļo.

tā ir labākā pieredze!

August 2011

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031   
Powered by Sviesta Ciba