ikdienas pieraksti

kaut arī pārgurums, miega trūkums un alkohola sekas mani šorīt mocīja pēc pilnas programmas, pienākums un godaprāts liek slieties kājās un maksimāli ātri doties uz centru, lai no Tukuma atvizinātiem bērniņiem nodotu biļetes uz teātri. knapi, bet laikā, lai pēc 40 minūtēm atkal būtu atpakaļ un vadītu tālāko dienas izklaides programmu. Dodamies bērnus paēdināt ar picām, izrādīt skatuvi un pat tik vienkārši kā riņķot uz bāra krēsliem. acis mirdz. nebeidzamā konfekšu dalīšana. Pošamies uz zoodārzu. Jau brauciena laikā izrunājam gan par mašīnām, gan pārējo, skatamies Rīgu. Pie zoo katrs tiekam pie aizbilstamā vai vairākiem, kas jāuzmana, kam jāizstāsta. mans ceļabiedrs ir mazs puika, kas cītīgi visu laiku meklē savus draugus - pērtiķus, jāpagaida vēl, tagad ne. Aizejam ciemos pie visādiem zvēriņiem, ceļam augšā un pietupjamies kopā ar mazajiem. Pēc nedaudz vairāk kā stundas piekusuši esam gan mēs - pieaugušie, gan paši bērni. Vēl mazs riņķītis un noslēgumam pērtiķi, kurus ieraudzījis, seko izsauciens : Tie ir mani čomi! Ja būtu iespējams to acu skatienu izstāstīt... viens cits mazais cītīgi visu laiku sargājis zoo karti, beigās tā pie viņa atgriežas nedaudz ieburzīta, mazajam acīs asaras.
ja tās emocijas būtu iespējams izstāstīt.. bet nav. vien sasēdināti autobusā mazie māj, divi deleģētie pasniedz puķes un samīļo.

tā ir labākā pieredze!