šuri-muri
lai arī kā vienmēr esmu centusies iegalvot ij sev, ij citiem, ka man riebjas rīti un tie nav priekš manis, dažkārt gadās izņēmumi. lai arī stāvot un gaidot, vienā rokā turot megafonu maisiņā, otrā degošo kociņu, uz pleca soma, kas piegāzta līdz augšai un sver ~ 5 kg, protams, sāk zvanīt telefons, kas ir pašā somas apakšā, otrā galā kaitinoši lēnā manierē Ludmila cenšas mani ievilināt Bites valgos (jau ešpatsmito reizi!), pat tas, kā arī jestrā tramvaja vadītāja, kas lamājas, nespēja šorītu sabojāt, vot patika! tikai acs varētu būt plašāk vaļā. nu nesaprotu, katru gadu ap šo laiku mēdzu mostos ar aizpampušu aci. šogad rekords, jau otrā reize.
bet man ir horeogrāfes talants, nenoliedzams! :)))
un prezentācijās ir arī labums, bez kārtējās labo vārdu straumes visiem par visu, var aprunāties ar dažādiem ļautiņiem, iedzert sarkanvīnu un priecīgi braukt mājās.
bet man ir horeogrāfes talants, nenoliedzams! :)))
un prezentācijās ir arī labums, bez kārtējās labo vārdu straumes visiem par visu, var aprunāties ar dažādiem ļautiņiem, iedzert sarkanvīnu un priecīgi braukt mājās.
Akadēmijas biblotekāres visnotaļ ir visnepārspējamākais purpināšans numurs, ko esmu redzējusi :)