rīts tramvajā
Mans rīts tramvajā bija ekselents.
No rīta manāmi aizgulējusies, nedaudz pēc pulksten 11 stāvu pieturā. Brauc 1. tramvajs, satraukta tantiņa prasa: uz kurieni tas pirmais brauc? vai līdz tirgum tikšot. Jā, jā, turpat vien brauc.
Ieraušos transportlīdzeklī, iegādājos un nokompostrēju biļetīti, laimīgi piemetos brīvā vietā blakus onkam. Priekšā sēž vecmamma ar sīci, mazais ir šainīgs un visu laiku kaut ko ļurina. Pēc pāris pieturām, kā jau ierasts, tramvajs pilns, pieraušos kājās, lai palaistu tantuku apsēsties, laimīga, šainīga, nevar vien beigt pateikties. nekas, nekas, savu somu pati paturēšu, nu nav jau tik smaga. :)
Vēl pēc pāris pieturām tramvajs ir tik pilns, ka vecmamma paņem bērnu klēpī, lai atbrīvotu vietu vēl kādam, neviens sākumā īsti nesēžas, kautrīga jau tā letiņu tauta. Mazais sāk taurēt pa visu vagonu: brīva vieta, brīva vieta, nāk kāds apsēsties! Uzjautrinoši. Pienāk vēl kāda vecmamma ar sīko, bet tā īsti nespēj iztūcīties - sēsties vai nē, bet nu jau "vilciens ir aizgājis", nākošajā pieturā ieraušas dusmīga paskata ōpis, nogrūž vecmammu malā un pats laimīgi piemetās. Nekas, bet abi mazie joprojām pie viena sola vien atrodas. Tramvajs apstājas un viens no mazajiem nespēj saprast, kas ta nu noticis, kāpēc stāv, bet otrs viszinīgi paskaidro: tad, kad deg oranžā gaisma, vairs braukt nevar. tramvajs drīkst braukt pie zaļās gaismas. un diskusijas turpinās. pasažieri smaida.
Tikmēr tramvaja otrā galā, pirms pāris pieturām veiksmīgi ieklunkurējusi tantiņa, sēž ar visiem saviem maisiem un pribambasiem. Pie durvīm (turpat blakus) stāv tantiņa un kādā tuvākajā nākotnē plāno rausties ārā no braucamrīka. pietura, atveras durvis. Sēdējusī tantiņa pielec kājās zibens ātrumā un cenšas klunkurēt ārā, bet priekšā tak stāv tantiņa, kas nekustās! vot, ko tādu es nebiju redzējusi! "Nestāv tak ceļā, ja nekāpj ārā!!!" "Ko ta sēž līdz pēdējam brīdim, ka grib tikt ārā?!" "Nu tak paiet malā!!!" "Nu nevajag sēdēt līdz pēdējam" tante jau izraususies, otra pagājusi malā, bet abas pukstēšanu turpina. Nenoslēpjams smaids rotā novērotāju sejas abās tramvaja pusēs. :))
nu ja, vēl jau arī epopeja 13. janvāra pieturā: "Kā?! Uz tirgu nebrauks?" sērijas jautājumi ešpatsmit reizes, kā arī dusmīgs klunkurējiens ārā no tramvaja ik pēc brīža, katram jau savs laiks tai saprašanai.
Vairs nesaprotu, kurā brīdī tramvajs ir pietiekami tukšs, lai parasts mietpilsonis piemestu pēcpusi un pagulšņātu brītiņu līdz centram? Bet nekas, vairāk šādu atrakciju... :)
No rīta manāmi aizgulējusies, nedaudz pēc pulksten 11 stāvu pieturā. Brauc 1. tramvajs, satraukta tantiņa prasa: uz kurieni tas pirmais brauc? vai līdz tirgum tikšot. Jā, jā, turpat vien brauc.
Ieraušos transportlīdzeklī, iegādājos un nokompostrēju biļetīti, laimīgi piemetos brīvā vietā blakus onkam. Priekšā sēž vecmamma ar sīci, mazais ir šainīgs un visu laiku kaut ko ļurina. Pēc pāris pieturām, kā jau ierasts, tramvajs pilns, pieraušos kājās, lai palaistu tantuku apsēsties, laimīga, šainīga, nevar vien beigt pateikties. nekas, nekas, savu somu pati paturēšu, nu nav jau tik smaga. :)
Vēl pēc pāris pieturām tramvajs ir tik pilns, ka vecmamma paņem bērnu klēpī, lai atbrīvotu vietu vēl kādam, neviens sākumā īsti nesēžas, kautrīga jau tā letiņu tauta. Mazais sāk taurēt pa visu vagonu: brīva vieta, brīva vieta, nāk kāds apsēsties! Uzjautrinoši. Pienāk vēl kāda vecmamma ar sīko, bet tā īsti nespēj iztūcīties - sēsties vai nē, bet nu jau "vilciens ir aizgājis", nākošajā pieturā ieraušas dusmīga paskata ōpis, nogrūž vecmammu malā un pats laimīgi piemetās. Nekas, bet abi mazie joprojām pie viena sola vien atrodas. Tramvajs apstājas un viens no mazajiem nespēj saprast, kas ta nu noticis, kāpēc stāv, bet otrs viszinīgi paskaidro: tad, kad deg oranžā gaisma, vairs braukt nevar. tramvajs drīkst braukt pie zaļās gaismas. un diskusijas turpinās. pasažieri smaida.
Tikmēr tramvaja otrā galā, pirms pāris pieturām veiksmīgi ieklunkurējusi tantiņa, sēž ar visiem saviem maisiem un pribambasiem. Pie durvīm (turpat blakus) stāv tantiņa un kādā tuvākajā nākotnē plāno rausties ārā no braucamrīka. pietura, atveras durvis. Sēdējusī tantiņa pielec kājās zibens ātrumā un cenšas klunkurēt ārā, bet priekšā tak stāv tantiņa, kas nekustās! vot, ko tādu es nebiju redzējusi! "Nestāv tak ceļā, ja nekāpj ārā!!!" "Ko ta sēž līdz pēdējam brīdim, ka grib tikt ārā?!" "Nu tak paiet malā!!!" "Nu nevajag sēdēt līdz pēdējam" tante jau izraususies, otra pagājusi malā, bet abas pukstēšanu turpina. Nenoslēpjams smaids rotā novērotāju sejas abās tramvaja pusēs. :))
nu ja, vēl jau arī epopeja 13. janvāra pieturā: "Kā?! Uz tirgu nebrauks?" sērijas jautājumi ešpatsmit reizes, kā arī dusmīgs klunkurējiens ārā no tramvaja ik pēc brīža, katram jau savs laiks tai saprašanai.
Vairs nesaprotu, kurā brīdī tramvajs ir pietiekami tukšs, lai parasts mietpilsonis piemestu pēcpusi un pagulšņātu brītiņu līdz centram? Bet nekas, vairāk šādu atrakciju... :)
Comments