Biļetes uz Rammstein, kuras biju iegādājusi saviem vecākiem vēl decembra sākumā, kopumā noliekot lielu naudu, izrādījās viltotas. Mātes lakotie nagi un ādas kleita, un viņas vīra (kurš ir lielākais šīs grupas fans, kādu zinu +  arī izskatās tieši kā grupas solists) neiedomājamā sajūsma, ka beidzot redzēs grupu live, izgāzās ar lielu vērienu. Atbrauca un aizbrauca. Gribēju vakar visus sūtīt tālu, šodien nekas nav mainījies.

Savukārt vakardienas saruna ar manu viedo aizokeānu draugu (jau kungu), lika man saprast, ka arī viņš ir vīlies šai zemē. "Nevienā zemē, kurā esmu pabijis, man nav tik daudz melojuši vai centušies apkrāpt. Nekur. Latvijā, šķiet, tas ir cilvēka dabā. Ne tikai biznesā, kur bez krāpšanas un melošanas vispār nekas nenotiek, bet arī attiecībās starp mīļākajiem un draugiem." Šie vārdi mani aizskāra tikai vienā punktā- es arī esmu daļa no Latvijas sabiedrības.. Aizokeānu draugs mani nomierināja, sakot, ka es esmu vienīgais tik atklāts un patiess cilvēks iekš Latvijas (ko viņš ir te sastapis), tomēr esot redzējis manis teikto līkločos vai kaut kur aiz stūra noslēptus. Un tomēr- paldies, man tas daudz nozīmē.