Aizvien vairāk manu prātu nodarbina skumja doma. Šķiet esmu pazaudējusi lielu daļu draugu. Dažus manas vainas dēļ, citus viņu pašu vainas dēļ, bet vēl citus tāpēc, ka gana labi neesam kopuši mūsu "draudzības dārziņu"!!!

Vēl reizēm skumīgāka doma- ka ar mani nav iespējams ilglaicīgi sadzīvot un 'draudzēties'. Jo saņemu atgādinājumus par to cilvēku esību, kurus pazīstu pavirši, neiedziļinoties sīkāk- tik vien kā- par darbu, par skolu, kā garšo šis vīns? Un, kas vēl interesantāk- šie cilvēki izrāda patiesu sajūsmu mani satikt. Kliedz, lec, spiedz. Raksta sms ar desmit izsaukuma zīmēm. Tas, protams, mani iepriecina. Bet reizē skumdina veco, labo draugu gaisīgums.

Nu nebrauc tas vilciens pa vecām sliedēm.