Es esmu pacifists. Un to es saku savam vidusskolas vēstures pasniedzējam. Viņš reiz visas auditorijas priekšā paziņoja, ka neciešot miermīļus,jo tieši viņu dēļ esot sācies 2PK. Vainīgs nav bijis ne Hitlers, ne Staļins, ne viņu fantastiskais pasaules iznīcības plāns- Molotova- Ribentropa pakts. Pie visa vainīga Lielbritānijas un Francijas nebeidzamā vēlme izvairīties no kara. Pie visa vainīga Lielbritānijas un Francijas nebeidzamā vainas sajūta. Kad centos,ko iebilst, pasniedzēja vārdi bija sekojoši: "Es skatos, ka Tu esi miermīlis. Man riebjas miermīļi!"

Todien man nepietika dūšas, lai iebilstu, bet ieklausies. Kā gan var vainot sabiedrību vēlmē pēc miera. 2PK sākšanās laikā, visi, pilnīgi visi bija piedzīvojuši jau /kā amerikāņi to dēvē- The Great War/. Ikvienam dzīvā atmiņā bija asiņainais slaktiņš. Iedomājies vien, gruvešus atrokot, tika atrasta bojā gājusi meitenīte, viņai rokās bija suņa pavadas siksniņa.

Mēs atceramies, ka neviens karš nav beidzies bez civiliedzīvotāju nāves, bez bērnu, sieviešu un vecmāmiņu nāves.

Citēšu Vonnegūtu, manu mūža mīlestību, vienīgo, bez Gundegas Repšes, kas liek man aizdomāties, kāpēc es esmu šai pasaulē ieradusies.
"Nogalināt bērnus- "friču" bērnus, "dzeltenģīmju" bērnus, vienalga, kādus ienaidniekus mums piespēlēs nākotne,- tam nekad nebūs attaisnojuma."

Tā kā ieklausies,- Es esmu miermīlis!