Pēdējā laikā, šķiet, esmu kritusi zemu. Esmu sākusi spriest par cilvēkiem pēc viņu izskata, pēc tā, cik bildē ļoti ļumīga roka izskatās, cik pumpas uz sejas nosēdinātas, cik zobi neglīti. Kauns pat atzīties! Bet ja godīgi, tad mans upuris ir tikai viens cilvēks. Man gibas attaisnoties, ka visi šie sliktie vārdi nāk laukā vien tāpēc, ka cilvēks (lielaisļaunais) ir arī iekšā slikts cilvēks. Teiksiet, ka neviens nav melns un balts, un Jums noteikti taisnība, bet man ir sava vājība, un tāpat kā lielāļaunā cilvēka vājības, lika man justies pagalam skumīgi un sāpināti, tad es ļaušos savai vājībai. (Lielaisļaunais ir ļoti neglīts, melns, nesimpātisks un resns, ļumīgām rokām, pīkstošu balsi, varen neglītu smaidu un vēl sliktu, jo sliktu gaumi.)

Tikko jau gribēju cibot, ka pie visas šīs dranķīgās sajūtas vēl klāt nāk nāve, kas nopļauj kādu man tuvu cilvēku! Bet, kad sāku apzvanīt radus, izrādās mana mīļā, jaukā, skaistā māsica gaida bebīti. Eleganti! Aizgājējs bija nodzīvojies garu, skaistu un piedzīvojumiem bagātu mūžu, jācer, ka mazais jaunais bebītis spēs tāpat. Mamma viņam tiešām ir izcila!