Aizdomīgi baisi paliek atceroties nakts sapņus. Momenti, bildes un dialogi, sejas un telpas, viss tik dažāds, savā starpā nesaistās pat drupatiņas lielumā, tomēr apvienojas un sasaucas manos sapņos. Tie pat stāstu vienotu neveido, tikai kā neieli atmiņas uzplaiksnījumi parādās un pazūd ar pēcgaršu tos pārdomāt! Un tad tik kāp pa trepēm un redzi kaimiņu durvis, un atceries, ka tie par sevi atgādinājuši sapnī, kafijas krūzi pērkot, blakus skolai esošā ieskrietuve uzplaiksnī sapņmomentos. Dialogi ar māti, brāli- loģiskā nesavienotībā. Dīvaini! Bet skaisti tomēr ir reizēm arī neveikli un nesaprotami pasapņot, jo smagums, kas mani nomoka realitātē vēl ne reizi nav mani aplaimojis, kad turu acis aizmigušas- tas ir mans referāts par Britu koloniālo politiku.

Aiz nebeidzamas cieņas,
Marta Annersone