Kaut kā sanāca tā, ka negribējās braukt prom no mazās un klusās pilsētiņās- Ludzas, lai gan slēpojot, vai pareizāk sakot braucot uz kalna augšā tika pamatīgi traumēta mugura un zoles sacensibās, man neveicās diezko labi, Ludzas miers vilināja palikt kaut vai līdz vakaram. Un paliku.
Kā brālis var gulēt, kad telefons iespurdzas ik pēc minūtēm piecām, man pat sapnī rādījās, ka eju un bļaustos ar viņu, lai telefonu slēdz laukā, modinātāju toties nogulēju, bet pamodos laikā vienalga. Ātrumā sataisos un skrienu laukā, kur uz mazās ielas, nelielā aukstumā gaidu autobusu, kam vajadzētu apstāties man blakus, tas nekas, ka esmu pie savas mājas, nevis pieturas, puklstenis rāda desmit minūtes pāri trijiem.. protams, naktī. Iekāpju autobusā, vadītājs nobrīdina, ka vietas var arī nebūt, nepārdzīvotu, ja nenāktu žāvas, un kājas nenoļīdzītos dabīgā ļenganumā. Toties noveicas, jo autobusa galā, satieku brāļa draugu, kas ar lielu prieku paņem mani sev blakus, izstāstu viņam par pīkstošo telefonu.
Pēc kāda laika, kad no pilsētas esam jau laukā, un acis esmu peradinājusi atšķirt zvaigznes no lampu atspīdumiem logā, negaidodot, kad kāda zvaigzne kritīs nosolos turpmāk būtu vieglprātīga meitene, šķiet tāda kādu laiku nebiju.

Mūzika: negaidot mūziku