"Ak, tu manu zaķīti, kaķīti, zilonīti, ak tu manu ronīti, buciņ, stirniņ, putniņ, zirdziņ, pitoniņ, ak, mans distrofiskais flamingo, dingo, dzeltenīgi nočurājies leduslāci!"

"Mīļā Konstanc!
Ja Tu vēl kaut kur klīsti un klejo, palīdzi!
Vajadzīgs Atkodējs. Tikai dievredzis var nākt talkā, nošķirt ļaunumu no nevainīgajiem un atpakļ pieburt ļaundariem. Bet manī pašā Atkodēja nav. Manī nav nekā. Puetkļi, putekšņi, sviedru lāsītes, nobirušas skropstas, biogrāfijas lauskas, izlietotas krāsu tūbiņas, izķemmēti mati, izrakstītas pildspalvas, smilšu pilis, šķeltie ūdeņi, izelpotais, ieelpotais gaiss, labo vārdu nokrišņi un negantību bagātā raža, novalkātas drēbes, fotogrāfiju mēmums, iztērētu rubļi, izdedldēta ļaužu rūpestība, neizglābtas dvēseles. Nodevība. Nodevība. Nodevība.
Konstnc, ardievu!
Ja Tu vēl kaut kur klīsti un klejo, apciemo mammuci, man vairs nav spēka izskaidrot. Viss ir beidzies. Arī mana nodevība."

Garastāvoklis:: tears