![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
bļaģ, es pavisam nopietni ilgojos pēc senās kvēles un iekvēles objekta.. es viņu gribu un Puse ir tikai Puse, ar Pusi es jūtos kā ar draugu, kā cilvēku, kuru cienu, kurš ir līdzās, ar kuru guļu, bet tas man nesagādā baudu.. es šodien nu tik ļoti sailgojos pēc iekvēles objekta.. tāda sajūta, ja viņu šodien satiktu uz ielas, tad mestos virsū.. iespējams bik padomātu par Pusi, bet šķiet nolemtu, kas neriskē, tas nevinnē..
un man likās, ka kaķu laiks ir cauri!
es joprojām viņu iekāroju, es par viņu iedomājos un zinu, ka viņš arī.. pēc pēdējās vēstules iekš draugiem viņš ir licies mierā, bet sajūtu, ka kkas briest un man nešķiet, ka kkas labs.. debesis samācas, būs pērkona negaiss.. toties pēc negaisa parasti ir tik skaists laiciņš, gaiss tik tīrss un svaigs! man bail..
man bail pateikt pilnīgi nopietni un skaļi- viss ir beidzies.. esmu to sev atzinusi, esmu atzinusi, ka Puse nav mans īstais cilvēks, bet arī zinu, ka attiecības ir balstītas uz cieņu, ka mīlestība tik un tā pagaist ar laiku.. zinu, ka ar šo cilvēku varu novecot, bet iekāres persona ir tikai vienam mirklim domāta... bet vai ir vērts visu jaunību laist vējā, domājot par vecumdienām? es nesaprotu, ko liktenis ir man lēmis, ko tas mēģina pateikt ar šo 3 gadu attiecību krīzes tuvošanos..
pietam, iekārei iespējams ir uzradusies draudzene un viņš nemaz ar mani neielaistos vairāk.. nezinu, jo bail piedāvāt un pārliecināties..
manas domas man liekas netīras.
mamma saka, lai esmu prātīga.. lai nepielaižu viņas jaunības kļūdas, bet to viņa saka ar savu pieredzi.. viņa tik un tā ir atkal kopā ar vīrieti, ko jaunībā pasūtīja.. ar vīrieti, kas viņu visu mūžu mīlēja.. ar vīrieti, kas ir kopija Pusei. mamma saka, lai neesmu viņas atspulgs, jo bērni parasti pieļauj tās pašas kļūdas, ko vecāki! un es nesaprotu, ko saka mana sirds, ko prāts.. kam klausīt???
un man likās, ka kaķu laiks ir cauri!
es joprojām viņu iekāroju, es par viņu iedomājos un zinu, ka viņš arī.. pēc pēdējās vēstules iekš draugiem viņš ir licies mierā, bet sajūtu, ka kkas briest un man nešķiet, ka kkas labs.. debesis samācas, būs pērkona negaiss.. toties pēc negaisa parasti ir tik skaists laiciņš, gaiss tik tīrss un svaigs! man bail..
man bail pateikt pilnīgi nopietni un skaļi- viss ir beidzies.. esmu to sev atzinusi, esmu atzinusi, ka Puse nav mans īstais cilvēks, bet arī zinu, ka attiecības ir balstītas uz cieņu, ka mīlestība tik un tā pagaist ar laiku.. zinu, ka ar šo cilvēku varu novecot, bet iekāres persona ir tikai vienam mirklim domāta... bet vai ir vērts visu jaunību laist vējā, domājot par vecumdienām? es nesaprotu, ko liktenis ir man lēmis, ko tas mēģina pateikt ar šo 3 gadu attiecību krīzes tuvošanos..
pietam, iekārei iespējams ir uzradusies draudzene un viņš nemaz ar mani neielaistos vairāk.. nezinu, jo bail piedāvāt un pārliecināties..
manas domas man liekas netīras.
mamma saka, lai esmu prātīga.. lai nepielaižu viņas jaunības kļūdas, bet to viņa saka ar savu pieredzi.. viņa tik un tā ir atkal kopā ar vīrieti, ko jaunībā pasūtīja.. ar vīrieti, kas viņu visu mūžu mīlēja.. ar vīrieti, kas ir kopija Pusei. mamma saka, lai neesmu viņas atspulgs, jo bērni parasti pieļauj tās pašas kļūdas, ko vecāki! un es nesaprotu, ko saka mana sirds, ko prāts.. kam klausīt???