| 5:39p |
kuiļa nokaušana, iedzenot tam acīs naglas
tas izdevās par pārestībām un es biju tvorogs ar daudzām markām uz sejas, kas penicilīnskābes askofēns ar barbiturāta niekalbi un nieru sulu bērzā pakārtu bērnu kā komiksa varonis izglāba slīkoni, kuram bija māmiņa piesūkusies un drumslās krājās beigtas neirozes un es biju izvalbīts līdz familiāriem dziļumiem un skolotājas, kas ceļ brunčus un mājās, kur valda saldkaisle un beigas ir beirutu pierunājušas driskas nimfomānes klaigas uz atraugu balsi paceļ klajas melu zarnas un es tiecos niekoties menstruālos ciklos ar gaspažas asinīm mutē burbuļo taifūns mērinstruments kā klaigas pret prātulu un drumslas bija mani iekaisušas neviens mani tik dziļi ar nazi nebija dūris es karsēju sev rokas uz plīts līdz čūlām un kājas sprēgāja kā ādama akmens ar sātanu pārgriezta gaļa un derdz mērnieku laiki ar sirpi un āmuru nekad vēl nebiju tik dziļi gaļā iebāzis pirkstu elkoņa skriemeļi sašķaidīti ar trulu nazi ar āmura atraugu es izmetos pliks uz drātīmu n stikliem, lai kliegtu pēc palīdzības, lai mani sātana dusmas atbrīvotu no ādas novilkšanas un mezglu sasiešanas manos asinsvados tikai trulas sāpes kājās ceļas garaiņi mana miesa izkūp bēru zupā es matus izkaru kā aizkarus pavej manas skropstas paver manas brilles tur acsāboli kož viens otram nost dzīvību nograuj manas atraitnes es nebiju tik tālu dzimis es klaigāšu un menstruēšu tev uz sejas, lai visiem validoliem pietiek brīvības un mezgls kakla galā kā tarakāna olnīcas sašķaidītā berete es vācieti ojāru piesēju pie koka mežā un spīdzināju, lai viņš manas iekšas izēd kā krauklis es viņam to liku visa mute ojāram vācietim bija asiņaina un aiz nagiem mana miesa un mati sadūrušies smaganās un zobos kā ar cēlmetālu nosēts pasports un ar mašīnu bez jumta braucām pilsētā meitās un kaleidoskopi mums bija sadurti acīs, lai redzētu dailes teātri un visus tur nogalinātu, jo visi ir pelnījuši nāvi mēs ar ojāru vācieti esam apokalipses jātnieki |
| 6:02p |
trīc zostēviņš mūsu priekšā mēs esam a komanda un mums viss ir iekšā un mēs pieaicinām imantu ziedoni lai nes mūsu pakaišus pa priekšu un lai met to mūsu izsalkušajās rīklēs jo mēs ejam slaktēt es un ojārs vācietis, bet imants ziedonis tautas dzejnieks ir mūsu kavalieris viņš mūs izdrāž, kad mums grūti iet un sēj mūsu sejas ar savu dāsno sēklu, lai pret rītu mēs mostos braši un sparīgi un durtu jānim rainim nierēs naidu un drātētu jāņa nieres līdz tās izkūst žēlabās pret debesīm un piebiedrojas mūsu slapkavnieku ansamblim, jo mēs esam nežēlīgi un mums viss ir pie dirsas mums viss ir atļauts pat lietot tik nemērāmus vārdus un mēs kopā ejam slepkavot tos, kas mums kādreiz kaut ko ir aizlieguši vai aizrādījuši vai nicīni skatījušies uz mums, jo mums ir spēks un pats dievs mūs ir nolādējis, dodot mums pārcilvēcīgas spēas un mēs šīs spējas izmantosim ak kungs, lai ar tibetas mirušo grāmatu uz krūtīm sērfotu pa nirvānu un izšķirtu miglu pēc krāsas un vajadzīgajā brīdī izručītu viens otru, jo mēs esam radīti viens otram es, ojārs vācietis, imants ziedonis un jānis rainis jānis vēl ir sīkais mīzals viņam vēl jāuzkalpojas bet mēs visi viņam dodam atsūkāt, lai viņš justos kā mājās un ēd rainis mūsu spermu manu, ojāra vācieša un imanta ziedoņa tur sanāk brangas pusdienas un es to nevienam nenovēlu, jo tik brangi paēduši mēs ejam slepkavot rīgas ielās, jo cilvēki nav pelnījuši dzīvot viņiem ir jāmirst nāves mokās un jāizlaiza pēdējais elles pakšķis un tikai tad viņi varēs ēst dieva spermu, kas viņus jau gaida un rūgst barības vadā kādam, kas bija pirmais kādam, kas ir buda vai krišna kam ir tik daudzi pēcnācēji, ka viņi ir izgrebuši savos kaulos ceļus un glabā tur gaisu pūš un maitā cilvēkiem galvas, lai tos varētu noslaktēt kā jērus kā bezjēdzīgu gaļu un izkārt to visu pētīt zvaiznes ar tālskatiem un stiprām brillēm, bet tikām es tikai ēdu cilvēku gaļu es esmu kanibāls un man tas patīk, es ne no viena nebaidos ne policijas ne milicijas ne nodokļu dienestiem ne saeimas ne parlamenta ne cilvēktiesību biroja ne ano ne nato ne pasaules bankas ne starptautiskā valūtas fonda ne eiropas savienības iestādes es viņas visas ienīstu ar klajiem meliem un godam tas viss atbalsojas manā karmā kas uzņem lielisku pūpēžveidīgu apveidu un smārdē tīro pilsētas gaisu sabojā pasaules askofēno gandžas karmu un čakras piesēžas pilnas ar tādu rūdu un darvu, ka pats cienīgtēvs irbīte nāks ēst no manām netīrajām zolēm dubļus un suņu kakas un tas būs beigas jūsu uzticībai mīļais lasītāj, jo jūsu iekšas būs izkārtas pilsētas laukumā, pilsētas, kurai nav nākotnes, jo visi tās funkcionāri un iemītnieki ir jau sadedzināti uz sārta kredītā un tagad tikai atblāzmojas pirms aiziešanas horizontam anālajā atverē, kur tie izgaisīs aizmirstībai ne dievam ne sātanam nevajadzīgie milzīā melnā tukšumā kas piesēts ar mūsu, apokalipses jātnieku, maniem, ojāra vācieša, imanta ziedoņa un bēšā pakalpiņa jāņa raiņa naidīgajām piezīmēm un lamām, mēs mēdamies pakaļ cilvēcei, kas iet pa taisno haosam dirsā izlaizīt visas savas iekšas un ēst savas zarnas kā mēneša talonus uz desu pa gabaliņam vien nogriež gabalu izbaro sunima apēd suni, jo tas kļuvis lielāks un spēcīgāks un var apēst savu saimnieku un tā viņi ēd viens otru kurš ātrāk un uzvarētājs dabon pretinieka kājas un var staigāt divreiz ātrāk un dievam spļaut acīs un bakstīt tās ārā un dzert dieva kuņģa sulu un uzlīksmot ar sātanu, kas pēc tam mums pārgriež rīkli un visas iekšas izdzer bet kaula skriemeļus nospļauj ceļa malā, kur izaug zirgskābenes, ko mēs tā cienam un kurām evaņģēliju skaitam un kurā mūs tik mīlīgi izvaro vagaru bari kas rindā sastājušies un gaida kad varēs mums pārplēst pakaļas ar sirpi un iedzīt mietu acīs ar metāla āmuru un visiem mums dvēseles plaisā, lai ielaistu cilvēkus no tās pasaules |