| 8:13p |
Tomass Mans Japānā
Tomass atnāca no kalniem un kalnos viņam bija jāatgriežas. Kalni bija puduri, bet to galos uz zila fona auga kraupainas sēnes. Tās stiepās viena par otru augstāk, bet Tomass bija domīgs. Viņš domāja par sēnēm, par to, kā ir būt sēnei un par to, kā sēnes atdala zils fons. Ja nebūtu fonā ziluma, bet citas sēnes, tad izšķirt nevarētu tik viegli, tāpēc Tomasam bija vēl viens iemesls priecāties, jo sēnes uz viņus skatījās. Pagāja brīdis iekams Tomass sakārtoja savas drēbes. Es esmu Manns, viņš nodomāja, tad vēlreiz pārcilāja visu domās, esmu Japānā. Es nezināju, ka Japānā aug tādas sēnes, kuras vienu no otras atdala zils fons. Tomass bija domīgs un viņam bija pamats tādam būt. Varbūt arī viņa pamatu no citiem pamatiem atdalīja sēnes, bet varbūt zils fons. Tomass nolēma konsultēties. Kā jums šķiet, viņš jautāja neesošam putnam, kurš nelidoja garām, vai sēnes ir draudzīgas pret mani? Ja tās nebūtu no akmens, vai es varētu tās nobaudīt, viņš tīksmināja. Atbilde nebija tik svarīga, jo Tomass nenolaida acis no sēnēm. Tās stiepās, bet tai pat laikā bija apstājušās savā tieksmē. Pa labi esošai paugurs bija augstākais, bet rievas tā pakājē dzemdēja jaunas sēnes. No kurienes nāk sēņu sirdis, jauns jautājums izauga kā sēne. Vai nebūtu laiks doties tālāk, varbūt redzēt pilsētas apbūvi, bet kāpēc esmu iedomājies, ka Japāna ir viena vienīga pilsēta. Kaut kas nedeva Tomasam mieru aktuālajā situācijā. Sēnes tās ir, tas tiesa, bet varbūt kļūt atklātam pret sevi un atzīt, ka runa ir par klinti, kuras ragi izskatās pēc sēnēm. Bet tad zustu visa intriga un Tomass būtu izputējis. Nē, es palikšu pie sēnēm un varbūt pat izvārīšu vienu saberztu smiltīs. Piejaukšu tējai, kā piejauc sakaltušu kakiņu noburtie, sak izdzer šo kakiņu un tu tiksi pie klāsta, pie lielās mantības, kas aprakta ceļa vidū, bet savādāk netiek klāt, jo katru reizi, kad roc, pa ceļu brauc mašīna un mantai klāt netiec. Tomass bija noguris no prātošanas, viņam sāpēja acis no skatīšanās uz sēnēm, bet bija jānonāk pie galaslēdziena. Galu vajag aizslēgt, aizsiet un čurāt salvetē... Tomass jau sāka runāt muļķības. Sēnes, sēnes, nolādētās sēnes, nelaiž mani vaļā, bet, ko tās grib man pateikt, varbūt nogriezt spilgtumu mazāku varbūt.. Tomass ajuta atvieglojumu, zilais vairs negrieza acīs un interese uz sēnēm mazliet atjaunojās. Vismaz diennakts maiņa nepārsteigs mani nesagatavotu, Tomass nodomāja un tas viņu paglāba no izmisuma lēkmes. Viņš sēdēja sēņu pakājē un gaidīja jaunas norādes, jaunas idejas. Tas nav godīgi, ka man te jāsēž, bet citi laiž muļķi, no otras puses, es pats izvēlējos šādu ceļu. Kādu konsensu gan es meklēju, Tomass netika skaidrs. Es brīdi paklusēšu viņš nolēma un aizvērās, lai dotu ceļu vēja dzenātām smiltīm pār cietajām sēņu galvām un ar vienu aci vērās zilumā.
Tomas sāka ar gara acīm aptaustīt sēņu veidojumus, viņš mēģināja to aptvert. Apvaldīt, pakļaut savai sapratnei, bet klints bija pārāk nepieradināta. Man vajadzēs šeit pavadīt stundas, varbūt dienas, lai tiktu skaidrībā, bet, kur jāsteidzas, jautājums bija kā dadzis acī. Es gribu visu gatavu, viņš žēlojās, es gribu dziļāk Japānā, bet jau pirmais sastaptais sēņu kalns man nedod mieru. Tas mani paģēr un esmu pārliecināts, ja tagad aiziešu, nekad vairs šo kalnu neatradīšu. Tad kas būtu prātīgāk, sēdēt te līdz nervu spriedzes sabrukumam vai iet tālāk meklēt jaunus iespaidus. Kāpēc es gribu visu savu dzīvi izdzīvot šodien, es to nesaprotu, es steidzos, bet man nekas nav jādara. Es esmu iedomājis sev pienākumus, bet, kad nonāku līdz ilgi lolotajam objektam, tā gribu doties tālāk lāgā neizdarījis to, kas bija jāizdara. Bet jāizdara ir pavisam vienkārša lieta, man ir jānonāk saskaņā ar šo sēņu kalnu. Tas, ka šis veidojums ir jāsauc par sēņu kalnu pār mani nāca uzreiz un nešaubīgi, bet par tālākām darbībām es neesmu skaidrs. Es it kā gribētu izdarīt kaut ko labu, bet īsti nepietuvinot sev šīs domas atrisinājumu, gribu jau atmest ar roku un aizmirsties dodoties tālāk. Bet sevis nodevības sajūta būs pārāk stipra es jūtu, ja nenoglāstīšu šo kalnu līdz tā dzīlēm. Man jāapēd viena sēne, pat ja tas salauzīs man zobus. Man vajadzīga sēnes iekšienes sajūta, lai varētu turpināt savu ceļojumu. Es varbūt pat iztēlošos kā šļūcu no vienas sēnes virsotnes uz otras pakāji un neliekos zinis par šķautnēm manā ceļā... tas viss šķiet tik mazsvarīgi, jāatrod sēne, kas būtu ar mieru, ka to apēdu...
Garākā izauguma augumā izgrauzu gabalu pa vidu pa labi no centra. Kreisajā pusē viens izskatās pēc maza velnēna galvas. Es gaidu iedarbi, lai varētu pārcelties dziļāk sapratnē par Japānu. Esmu gatavs turpināt un atlaižu kalnu no savas uzmanības skavām. |
| 8:43p |
Tomass bija noguris. Sēņu iedarbību viņš neatceras, varbūt nepievērsa tai pārāk lielu uzmanību, līdzīgi, kā nepievērš uzmanību dažreiz sapņiem un tad tos nav iespējams atcerēties. Tomass stāvēja pie skatloga un jau pirmās asociācijas nebija iepriecinošas. Skatlogā rindā ar vienādiem intervāliem viena uz otras bija izvietotas trīs iegarenes kapsulas, kas līdzīgas dzijas kamoliem, tikai Tomass uzreiz saprata, ka runa iet par farmāciju. Par ko man tāds sods, ka es visu laiku sastopos ar aizliegtām substancēm. Mājās sēnes audzēt es nevaru, bet ķīmiskās narkotikas pirkt neuzdrošinos, jo kvalitātes kontroles neesamība, kas izskaidrojama ar valdības nevēlēšanos regulēt šo tirgu un attiecīgi vismaz daļēji to legalizēt. Tomass stāvēja pie skatloga jau ilgi. Nevarētu būt, ka tā bija sēņu iedaba, bet atjēdzās viņš veroties ielas kustībā, kas atspīdēja skatlogā. Dziļāk veikalā bija redzamas uz dīvāniņa izkārtotas atvērtas kastes ar dažādas formas un gaišas nokrāsas paciņām un iepakojumiem. Tomass nedaudz pakavējās pie gājēju pārejas atspīduma, tas viņam kaut ko atgādināja. Doma pārleca pie iepriekšējās ainas, kas lēnām izplēnēja. Tomass sevi paslavēja, viņs tomēr bija godam ticis galā ar sēņu kalnu un tagad vējoja urbānā vidē. Skatlogs bija vienīgais baisais notikums..., bet Tomasa nestabilā psihe neļāva viņam ilgstoši kavēties pie vienas domas, viņš krita izmisumā no savas uzņēmības iedziļināties Japānas tradīcijā. Viņa vecišķie priekšstati un aizgūtās iztēles ainas neļāva Tomasam pienācīgi atbrīvoties, lai baudītu brīnišķo iespēju ko dod pirmā reiz jaunā vietā, kas tik kardināli atšķiras no ierstās vides, kurā rakstnieks pavadījis bērnību, jaunības gadus un savu brieduma gadu pirmos pumpurus. Es gribu klausīties mūziku, Tomass nosprieda un iebāza roku biksēs, lai sakārtotu dzimumlocekli, kas bija sagriezies neērtā pozā.
Mūzika aizgāja un Tomass mēģināja pamatot savu vēlēšanos atkāpties. Viņš bija uzkāpis uz medikamentu takas, bet, kas bija tas biedējošais, kas neļāva viņam baudīt laika plūdumu? Kaut kādas stulbas iedomas un priekšstati, kaut kādas neverbālas idejas un aizsprosti. Tomass gribēja būt neievainojams, bet katra kustība draudēja ar nedrošību. Tomass mazliet drebēja kļūt aizdomīgs nekustīgi stāvot pie skatloga, bet tā nu bija bilde, kas viņam bija lemta. Ne pagriezties, ne izgrozīties. Tomass nejutās nelaimīgs, viņš tikai jutu vieglu iritāciju, ka ir ieslodzīts šaurā telpā. Skatīties uz iespējamo atvieglojumu un netikt tam klāt dažkārt var būt kaitinoša. Risināju meklēt negribējās, gribējās visu ātrāk izbeigt, bet acīmredzama līdzekļa tam pa rokai neradās. Tomass nolēma koncentrēt uzmanību un skatlogā, tā dzīlēs un atspīdumā redzamo, tas varbūt veidos kādu kopainu, kas nav acīmredzama un pašsaprotama. Varbūt kāda ideja par senajiem Japānas imperatoriem, par kuriem Tomass neko nezināja un baidījās sameloties tos pats izdomāt.
Brīdis klusuma, kurā Tomass neko nedomā.
Current Music: summer of mars - glaciers |