Monday, January 2nd, 2006

Time	Event
1:15p	Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Samārietis 25 no 30 Samārietis. Zālē beigu beigās paliek tikai tārpi. Cilvēkiem vieta ir mākoņos un reaktīvajās lidmašīnās. Mēs visi mazliet baidāmies no tārpiem, bet kā lai tārpi rod savu ceļu uz cilvēku, ja cilvēks ar spārniem ir pārākais cilvēks. Tārpiem varētu būt vairāki uzvārdi. Snaiperi ir mazliet līdzīgi zemfirai un tu jau zini par ko iet runa, kad valoda, kuras nozīme semantiski sadzirdama un taisnā virzienā triecas sapratnē, tad rakstītais vārds nomaldās mežā un varbūt pat apmaldās, bet savādāk viss kārtībā, kad neiropataloģiskās saites mūs atstāj, tās ir mūsu visu bērnu dienas. Gribētos, lai sanāk skaisti vai ne. Bet vienkāršas lietas nāk ilgāk par sarežģītām. Visiem jau netiek, visi jau nevar. Piemēram, cilvēks nostrādājas visu dienu un tad sākas vecais stāvs. Kā mērnieku laikos cilvēks guļ gultā un klepo savus laukstrādnieka smieklus un viss ir labi un neviens nav apvainojies, jo tāda ir Dieva griba. Mazliet pavisam mazliet, esmu piezemēts un spārnos pacelties nesteidzos. Tā būs labāk kaimiņiem un man, ja urbi paņem līdzi uz veikalu. Bilde pazuda kā tad tā. Esmu samiegojies garīgi un morāli nāk miegs. Varētu izdomāt jautājumu, bet neesmu sportiskā formā. Formalitātes kārtoju un darba atļauju, bet zigzag veidīgs spārnojums neļauj ierasties laikā. Kūko dzeguze un visiem smiekli, kā es pamazām iesilstu sveces liesmā. Labi būt citādam, kokiem par asti. Mūzikas skaņas no kokiem krīt, situ ar asti. Mazos torpēdu ēdājus un kūleņodu stājas. Miermīlīgas kājas. Atskaņu galotnes. Pirkstgalu stājas. Stājas pirkstu gali rindā pēc mājas hipotekārā kredītu un sirdī pukst mazs pulkstenis un vairās no skatiena. Lai tā būtu, es varbūt izlikšos par prātīgu un nolikšu blakus karoti tavai medību bisei, plintij, plīts avīzēm un skalu grozam. Iesim mežā iekačāt rāmu garu ar osām un krējuma burkām. Šodiena sākas ar gariem matiem un garu, garu sapņu pierakstu. Tad jau vēl dzīvosim, atmetīsim kautrīgumu, kūtrumu un kultūru. Paliksim gultā ar papīru, pīpi un pastalu. Maurīcija ziemassvētki. (Comment on this)
1:33p	Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Mālnieks 26 no 30 Mālnieks. Tagad, kad sirds sāk sist ritmiskāk. Kad osiņas no krūzēm vairs nav tik slidenas un nemūk. Tagad, kad lielpilsētas viesnīcas rokās sadevušās izmaina pasaules skatījumu. Tagad, kad košas ir gandrīz visas krūzītes un kafija rokās sadevusies iet ciemos pie piena. Kad gandrīz viss ir saskaņā un gatavs sadarboties. Tagad nāk svarīgais šodienas jautājums un uz to atbilde tek teciņiem nopakaļ. Tātad tā. Kokiem nav īstu garumu, bet tos var izmērīt ar skatienu. Redzi, kad skatos uz burtiem, tad rodas mērķtiecība. Ja skatās uz bildes, tad rodas makšķerēšana. Mūsu šīsdienas jautājums nesteidzas, mēs tam ļaujam nogatavoties kā tādam sulīgam un septiņdesmit centus vērtam auglim. Mūsu rokas ir gandrīz pārsteigtas skatot viļņus bildē, kad rokas kabatā saliktas, bet cepure sedz domu graudus. Mazas maizes lielie sapņi izcepties uz saulē karstas pannas. Māsīca un brālēns mazie pilngraudnieki čurkst starp mīklu un raugu. Iespaidi mani dziļāk dārga Laima. Lai man ir silti un krūtis izriestas. Stāsti mūsu gari un skaisti, ne acu atraut ne sagaidīt nākamo. Tādas tās lietas un pīrāgi apēsti svētku vakaru sagaidīti un aplaimoti. Kā pīrāgam nabagam divi gali apdeguši, trešais citā domu dimensijā atvainojiet, pieknaģējiet. Tiesas sēde jaunā zālē. Aukstas un apsarkušas sejas, kas nu būs kā nu likteni lems. Nav viegli dzīvot totalitārā valstī, jo tad bijību iedzen uzstājīgi un nenovēršami. Tev būs savu tēvu godāt un strādāt apmaksātu darbu un pat tādi progresīvi vecāki iesaka strādāt un vismaz izlikties, ka atbalsti režīmu, jo kā tad tu bez naudas un bez cieņas sabiedriskas alā dzīvosi, bet kas par apkuri maksās ziemā auksts nav nekāda Indija, kur var zem palmas un banānu noraut zem galvas mizu paklāt un upē pačurāt un muti nomazgāt. Tā tu strādā naftas rūpnīcā un redzi kā aizslīd pirmkursniece Baiba. Baba, nav šodien īsta diena un sodrēji labākie sabiedrotie. Kā nu kuro reizi rūgtu maizi sapelnīja. Milicijas nodaļa vietējā ģerbonis noguruši miliči ar formas tērpu simulantiem. Kopā jautrāk dārgo dārzen, pasēdēsi šodien karcerī. Mūzikas skaņas, tas viss ir iedomāts. Es nevaru iejustie viņa ādā, jo situācija maina uztveri un notrulina, patapina visu notikumu gūzmu. Tu esi sava mirkļa gūstā un vari tikai izlikties kaut kur citur esam, bet cits tu no gaisa skatās, kā tu slikti jūties un nevar palīdzēt, bet ir tomēr cilvēki, kas izrāvušies no apburtā loka. Tie ir cilvēki, kas ticēja savām iedomām un reālākajai realitātei, tā, kas dzimst galvā, nevis par provi ņem pasaules ainu no aizdomīgas demokrātijas palaga nokrata visus vadības izteikumus, tad sanāk pavisam cita reālā realitāte un tas ietekmē gadsimtus un rūguša piena paciņas. Ja datumu norādi uz sejas, tad tevi pār robežu pārlaiž ar bažām. Un kūtī mājo lopi, bet viss ir baigā nosacītība. (Comment on this)
1:49p	Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Mērinstruments 27 no 30 Mērinstruments. Tagad ganās mazliet šaubas par lietderību, par nacionālo piederību. Uzlikt mazliet garšvielas, varbūt tas ir mūzikas vaina. Ko līdz Koļāns, neatturēties no impresijas. Es tikko gandrīz atraidīju, es nedrīkstu atraidīt, tā nav labi darīt. Tā var zaudēt ietekmi, kas tev ir vissvarīgākais dzīvē? Tāds strupceļā ievedošs jautājums, varētu padomāt, ka tā ir labāk, bet kas tev deva. Jautājums jautājumā. Vari atbildēt trīskārši, pagaidi, tu nezini, kas būs, kad būs, jo tagad tā nav. Paskaties kāds gudrs pats ar sevi sarunājas. Labi izbeidz ņirgāties, labāk paskaties, ko varam darīt lietas labā. Vai jautājums jau nobriedis? Ko, ko līdz galam kūko, kūko. Atkārto un atkārto, nogriez, nomēri, atkārto. Tā lai labāk sanāk sienas mani klausās un es Jānis Dimants panorāma parodēju onānu. Labdien, ko jums šodien piedāvāt, kur būs tavs jaunais romāns vai tu jau pie tā strādā? Tāds ir šodienas jautājums un izvairīties nav vērts. Pirmais būs stāsts. Kā šort stories, lai pēc tam var apkopot un dalīt gazette. Labi, vai vēlies vēl pasildīties. Nav vajadzības, esmu labs. Brīvais stils, remember? Kokiem lapas ir gandrīz jau nodzeltējušas. Ko lai saka zaļi koki, tiem ir kauns par izgāšanos, par izrādīšanos? Šādi un līdzīgi jautājumi iezīmē manas domāšanas tendences. No tiem vaļā tikt nevar, jo esmu aizpildīts līdz malām. Es tikai piepūloties varu vienu aizstāt ar otru. Izveidot kompozīciju, bet tikt vaļā no pīpēšanas, piemēram, nevar neko neliekot vietā. Tāpat ir ar domāšanas īpatnībām, bet ja esi pietiekami slinks, lai izvairītos likt ko vietā, tad pie pietiekami spēcīga trieciena pirmais pagadījušamies pats tai vietā iespruks vai arī vienkārši vecais niķis atpakaļ ieslīdēs un viss ritēs pārdzīvojumu garā. Tā, ka ņem vērā bulldog. Interesantas lietas var šādi uzzināt, you know. Labāk kā strādāt algotu darbu, kur tu tikai savas maņas kairini, bet nekādas atklāsmes nesaņem. Esmu pret algotu darbu, jo algots darbs tikai kairina nāsis, bet tās ir tabakas šņaukšanai paredzētas, kā smejies. Tātad tā. Par ko mēs šodien runājam, ak, jā. Lieliska atklāsme par kompozīciju. Esmu nu tādā kondīcijā, ka esmu sakomplektēts un tagad tikai mainīt vietām un aizstāt un paplašināt apziņu, bet esi uzmanīgs, kas jaunajā teritorijā ienāk. Esi gluži uzmanīgs, jo visādas lietas var notikt, visu vajag menedžēt un nevajag dusmoties uz sabojātu vārdu nozīmi, jo tie visi sliktie nīstie rumpīši paveikuši. Tāka viss keksā, viss normāli, viss čirā. Turpini turēt mastjuhu. Balaluha, maļina, kurica na tretjei uļice. Kukū. Viss čirā, viss kārtībā. Lieliska pastaigā mežā bez gaisa. Atvērt logu, laba doma. (Comment on this)
3:30p	Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Lidlauka zvaigznes 28 no 30 Lidlauka zvaigznes. Rakstot savu pirmo romānu izkristalizējas vairākas svarīgas domas, kas balstīs krūtis turpmākajos meklējumos. Īsumā tās atstāstot gatavais pūdercukurs sanāk. Paskaties, konspirācija ar kaut ko saldu sola labu nākotni un varbūt kādu plikni. Tārpiņi sasparojas. Kūts manas mātes labākā sirds. Uzmanīgi runājot par saviem vecākiem, tevi vēl daudz ar viņiem saista. Kad atnāk mājās lielais lielgabals. Liels gabals un liels. Bezsvara stāvoklis, kurkuļi ceļ māju un cep olu, omleti, kulteni, puteni, savas mājas purvā cēlis visu vienā rītā pārdod. Lielo naudu, naudu, naudu debesīs aiznes. Parunāsim par svarīgos, kretinē atgriezties tālu, jo vajag vienu lielu naudu. Tā es palaidu garām, kur tu paliki cūka. Visu laiku man sekoji, es tevi tūlīt uzšķērdīšu, tu tauku pika, es tevi izgriezīšu no iekšas uz āru un izkurināšu slapjā ugunskurā tauku nošķiestiem griestiem. Kas man seko, tam ir cauri, visas dzīslas iztek sausas. Nāves ielokā uz galvas stāv ulvs un karina pautus pa logu labi redzam saule. Ja kādu no meža dzīvniekiem padara aklu, tas izliekas karinām pautus ārā pa logu. Maigā dvēsele, tevi nošķiebs kā kreisu kāju, kā druvā izvārtītu kreklu, tu būsi miris trīs reizes un tavu orgānu paņems pārstādīs ķirzakai ar mīksto ķ un tu nožēlosi savu dzimstību kā nožēlo grēkus Slobadans Miloševics savā nāvinieku kamerā ar iekšējo orgānu dekoru. Paldies, pagaidām pietiks. Ne katrs uzdrošinās mani aizvainot. Tālākais stāsts būs visai nožēlojams. Uzbrūk ērce, sakož pautus. Melniem burtiem parakstās viesu grāmatā un aizbrauc. Manas dusmas nāk ārā arī šeit un tādā garā. Un tu turpini, man jau ir ideja par romānu un tā aug kā garā pupa. Skaties, ka vienvakar neizšaujas gaisā kā petarde, tad tik būs brīnums. Redzi, kā viņš sēž un raksta un nekādas vasaras romances nespēj novērt uzmanību un tikai pats glupākais un glumākais spēj iedomāties ziedam liepas. Ja es saku hop, tad ir vislabākais laiks iespiesties un nelīst ārā. Kājas klausa gandrīz visus manus draugus. Paskaties, kā ietrenējās un tagad laiž kā divi deviņi. Četri piecpadsmit, astoņi astoņpadsmit, kastaņi gruntsūdeņi, paipalu olas, kolibri gaļa mazās daiviņās uz liela šķīvja. Saredzi mani labi. Es esmu no ogles un tērauda. Lai dzīvo meža gulbji un stārķu kājas kā šķīvī samestas paipalu olas un bekons un šķiņķis atdzejo mani no valodas valodā paņem sev līdzi kā koku uz Staiceli. (Comment on this)
3:48p	Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Staipīga dzīve 29 no 30 Staipīga dzīve. Vaska figūru muzejā šodien pievedums, aizkrāvuši acis pašai mūzai. Varētu kūrortā uzlaist gaisā katlu māju. Varbūt mazliet piebremzēt, izskaidrot varoņiem divas dūres. Varbūt šis būs tāds īss, lai pēdējo varavīksnēs atpogātu. Tagad skatos acīs sejā, vairs nekādu domu galvā nav, nekādu aizspriedumu, tikai baravika stūrī garus matus mazgāt var. Atskatoties kokles spēlē kokos divas zirga astes pland. Manas mātes laidarā kokiem saknes izplēstas. Kokiem saknes sadīdītas maiku kaulu vairuus diedz. Es ar tavas kaula stangu paņemu un uzdejoju. Koklēm divas rindas stāvot klusē klabot daivas mežā skatos klusē. Varbūt dosi roku, varbūt koku. Paklusēšu pirms noslēguma balles. Tiešām, krelles patīk gandrīz visiem, tikai mūsu debesis bālas skrien pār galvu. Raķetes pār acīm skatās maizes drupačas uz acīm medī kokos zirga astes divas atstprāgušas koka kastes. Mūsu tēvu tēvi skraida, mežā meklē locītavas. Visas ķirurģiskas mocītavas atlaistas no darba klusē. Varbūt iedosi man kāsi, piepīpēt no roktura. Daiļas tavas nāsis, varbūt zini nodeva mūs visus vajā divās durvīs divi cilvēki saiet un pārklāpj atskaņu mijiedarbību. Varbūt tur parunāsim par būtisko, man ir vairākas idejas. Bet gribas vēl idejām ļaut parotaļāties pirms laist pieaugušo druvā. (Comment on this)

<< Previous Day

2006/01/02 [Calendar]

Next Day >>