Thursday, December 29th, 2005

Time	Event
11:07p	Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Varbūtība 1 no 30 Varbūtība. Kas veido notikumu gaitu, nejauša satikšanās? Mīlnieki nav drupās auguši, to sarkanās plaukstas nes zemi no svētās zemes un tālredzīgas acis raugās skatienos pret Raudu mūri. Es jums ieteiktu pārveidot savu dzīvi trīs dimensijās, trīs varbūtīgās vardarbībās. Nolemsi šovakar iedzert par pusgadu, mēs esam šeit savākušies, lai atzīmētu Jauno gadu. Es pacelšu roku un pusmastā iepletīšu acis, mana seja nemainīsies, bet acis un vaibsti, deguns un lūpu grimases mēs visi esam savākušies, lūdzu, pastāstiet par manu vēlmi savākties kā lielam vadonim. Muguru spiež kāds sēžams priekšmets un es jau redzu sevi nogurušu rakstām romānu trim varoņiem. Kādu dienu pār sētu un mietu es nācu kā bildē izraudzīties līgavu. Mēs esam divās rindās nostādīti kā karavīri bez mākslas. Es reiz atcerējos savu dzimšanas dienu un tad es sapratu galvaskausu tilpumu. E s skatos uz sava drauga galvu un visu laiku sevi piebilstu rakstīt par tēmu par mazo princi un visur esošo galvastiesu tiesu augstāko tiesu par žūriju un par zirnekļiem par kara tiesu un turpinājumu pretim saulei nav viegli pacelties jo kā lai saprot savas dzīvības sulas ja esi pagrimis uz ziemeļiem no Viskonsīnas un tādā garā mēs turpinām ceļu uz savām mājām, kuras nav mūsu bet tikai izskatās un nav tālu jāiet lai atcerētos no kurienes nākuši kur ejam. Tādā garā es pārdomām savu dzīvi cilājot tukšu roku drīz atnāks alus es to zinu jo esmu mazliet ieskatījies nākotne. Mazliet apstāsimies. Es gribētu paskaidrot mūsu mazā maratona iemeslus. Es sēdēju tumsā un dzēru alu un vīnu un sulu un krūzi situ pret galdu it kā dzertu kaut ko stiprāku. Tātad Mūzikas skaņas skrēja mūsu laipnību aplaimot un tādējādi es mūku. Ienāca ideja galvā sevi rakstīt pa paragrāfiem savādāk būs baigi grūti nenobrucināt un rediģēt un meklēt garumzīmes pazudinošas un tādā garā mēs esam saposušies lai izraudzītu savu ceļu labāko no visiem ES jūtu sevī vēl daudz spēka un nezinu vai vajag atstāt ieskrējiena ceļu saviem vecākiem . Tātad jūtama līdzīga atsvešināšanās līdzīga attīrīšanās. Manas rokas cilā sarkanos ezīšu un tādā garā un tā joprojām. Es reiz atcerējos savas mātes stāstu par Korejas karu. Mani vecāki tādi paklusāki bija un neko daudz nestāstīja par dzīvi ārpusē tādēļ es sevi iedomājos pārāko zirgu esam. Es neaizraušos pārāk jo zinu, ka vēl te atgriezīšos turklāt gribētos atgādināt par savā m rokām tās man ļoti patīk un reiz es sapratīšu savas patiesās būtības robežas un turpināšu redzēt cirku un salaveča svecītes. Es došu roku manam brālim jo gribas paskatīties uz sevi mazliet no malas. (Comment on this)
11:09p	Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Mīlnieks 2 no 30 Mīlnieks. /Neliela atkāpe: Nekaunīgās grūtības sākumā uzsit asinis un padara uzvaru jo baudāmāku. Mierīga dzīve padodies. Sarkano lukturu ielā varētu padomāt piedzimis, bet tā nav reklāma. Es arī neredzu iemeslus, kas mūs izsekojuši šos gadsimtus. Es redzu ausis un cilvēkus smaidošus. Pagaidiet tā nebija domāta bravūra. Mēs visi redzam citu cilvēku acis un nevajag to rādīt tik uzkrītoši, nevajag bāzt sejā visus tos mežoņus, kas skrien pret straumi un glūn no dūņām. Es esmu gandrīz vislabākais, bet somu meitenes un tanku kuģi un seklas upes un mākoņu stūmēji virs debesīm es laikam dzirdu šāvienus varbūt tas kāds kaimiņš jo es neesmu pārliecināts par saviem spēkiem. Redzi gravīras apņem mani no sāniem, tagad sapņi piepildās ātrāk. Mēs esam mazie nazīši un tu redzi gandrīz dubultā. Manu aci mētā koklētājs Vecrīgā, tu jau zini kā latvieši mēdz sacīt – turi roku kabatā un drupini drupačas atnāks pēc tam pašas. Nāca tādas glaunas un alu lēja pa ceļam, tas nespēj atteikties no sāpēm pret manu redzesloku. Tīrākā bauda aiz pienākumu gūzmas ir divas trešās daļas un neviens no redzamajiem iemesliem nav labāks par pārējiem. Tu redzi sevi atspulgā un to jau neviens negrib atzīt, bet tā nu tam būs būt tāda tā dzīve kādu brīdi vēl sastapsim viņu uz gravīrām un prasīsim ko lai palaiž garām viņš tiks neko daudz jo kā jau tu iedomājies mēs esam viens vesels gandrīz barikāžu laikā tāpēc es tev ieteiktu palekties un nostiepties kā garākām kājām tā labāk un redzi es skatos tev acīs, bet tavas rokas gaiņā vasaras mušas vai zināji, ka tagad ziema sākas no jauna? Tāda tā dzīve vēl brīdi klusēšu un tad lekšu kā karstas mīlnieka acis uz rudeni tāda stās takas tās likteņa takas, kas mūs aprauga un skatās lai nepaklūpam redzi kāds prieks no mums staro mēs esam divi draugu bet mīlnieks, ko šeit dara mīlnieks viņš tin mums lakatus pa galvām un dejo kā sieviete laikam es būšu pēdējais kas mani atpestīs sastinga, visas acis sastinga uz mums bet mēs tikai mierīgi sēdējām un runājām savā nodabā kā karakuģi uz pajumtes nokrita mazas lāstekas laikam es mazliet apmaldījos vārdiskās spekulācijās un dolāru zīmes kā makaroni no ausīm izvelc paskaties ko tu te redzi kā tevi sauc mani mazie robotiņi gandrīz iekaroja tas ir labs treniņš necenties pārspēt savu nespēku tas aug proporcionāli spēka mazumam tāpēc es tev iesaka. Pagaidi! Par ko iet runa? Es sēžu un gribu tāpat sēdēts, bet koši sarkanas acu zīlītes mani aplido kā pavasarī krūzes no logiem, padodiet lūdzu manu mutautiņu, vai tu jau izrakstījies vai tev tikai beidzas koncentrēšanās. Un kur tad labsajūta, par kuru runāji. Redzi tu tikai gudrs runāt, bet pats sastapties ar likteni nevari un pats skatienu uz mani noturēt nevari . Mīlnieks, tāds ir tavs liktenis, bet aiz dīvāniem var atrast labas lietas, vecs antresolus un saskābušas peļķes. Nāc iekāp pie manis vecā zeķes slēpju somas . Mīlniek, nenokar galvu. (Comment on this)
11:30p	Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Palaidnis 3 no 30 Palaidnis. Galvenās atšķirības galvas kustība un smaids. Tu esi mana maza ragu taure, bet košas krāsas nav mani draugi. Es esmu gandrīz pliks uz vāles staigāju un līdzsvaru turu. J a tu kādreiz mani ieraugi pludmalē, atsūti ziņu. Ir divu veidu patiesības – viena no manis sēž pa labi, viena nāk pretim no kreisās puses. Atšķir nu kuras ir manas mīļākās krāsas jo esmu es pliks no tiesas. Ja redzi manu kreklu sev biksēs un štrumbances ir mani vārdi pie tevis vērsti tad zini , ka labas manas domas un kādi gan zina mūs cilvēki mazie kāšu krusti kā putni vecās dziesmās un tu nāc manām domām pretim un sajūties gandrīz bagāts. Nevajag manu skatienu tveicēt kā tu dari par agru rītu no pusdienas laika un tādā garā. Bet kādu dienu es atmostos un visi pagraba sainīši smuki salikti ietves malā un pats es sēžu uz tēva vecā dīvāna un adu tamborētas sedziņas. Tu varbūt iedomājies, ka nav visiem vienas saprašanas, bet nevar jau arī visu prasīt no cilvēka, kam nav dubultas dzīves. Es atkal mazliet novērsos, bet tam nav sakar ar manu dzimtbūšanu. Es kā autobusā braucis un visas sievietes savā ceļā saticis. Mani apzīmēja kā marku zīmogu ielika somā uz atvadām atsūtīja sēdēt dīvānā aiz kura ir visas pasaules bagātības un es sapņoju kā darīšu to pašu pēc desmit gadiem un šīs dažas sekundes ir atdotas nebūtībai tikai mazas dzērvenes palika un saprata pusi no manis teiktā kā to saprot begemoti vai dzērves, kas izlasa tārpiņus no zemes, lai zemei siltāk ziemā jau nav nekādi joki, bet es tikai sēžu un mana krekla apkakle ir manis cienīga zīme; tā tikai kino dara, ka ierauga sapņotāju un trallina tālāk kā dobju sastaptu mūziku un tādā garā. Koša ir manas dzīves krāsas, jo esmu palaidnis. Manu matu garākās krokas ir mani apdzinušas par pusi no gadsimta un es dzejā izsakos kā prātā tērēts taurenis un nav mani vairs brīvas vaļas es automāts tavās rokās mana mīļā pasaule. Ko tu šausi ar manām jūtām, kā šaustītas krelles uz bušmaņa vaiga. Es būtu tev pateicīgs, es dotu tev dēlu, bet pasaule mani par pliku zeltu pārdeva maizes ceptuve klusē es atbalstos un saprotu, ka nav bijis nekāds gods sastapties ar gaišiem cilvēkiem, jo te nu es sēžu, bet mana ķermeņa maska mani nodala no būtības un sastapties ar košiem tēliem ir viens no maniem sapņiem, manas priekšrocības vaigu vaigā ar dievu dejo tango, bet es tikai pa pusei sastopos ar karikatūru valstību un sirdī palieku jauns un mazliet kaprīzs un tā paiet mana dzīve bez pārtikas un izpriecām tikai viens vienīgs smaids mana tuvākajam draugam un brālim cilvēkam pa labi. Mani varētu nosacīti attiecināt un kādu laiku ārpusē, bet košas manas krelles un es nezinu ko jums vēl pastāstīt. (Comment on this)
11:53p	Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Malks šķidra ledus 4 no 30 Malks šķidra ledus Viņa ienāca neviena neieraudzīta, nenovērota. Viņai matos bija protam roze. Kā gan es iedomājies iztēloties nolietotu galda tīrām lupatu, ja manā priekšā bija dzīves atvērums uz divām galvenajām lapām. Manu roku kustības, vai tu redzi atšķirību. Es stāstu par sakritību, par matu gumijas likteni. Manā makā ir tikai trīs nozīmītes – Cēsis, Valmiera un Dundega. Buntīte kāšu krustu, manām sirdīm tauvas nesiet klusu. Redzi asara uz acīm pārklāj matus izšķir un tādā garā visas mazās razbainieces ietekam manā sirdī sildīt pirkstus. Mati garām kuplām rokām izstiepj pret sauli mākoņainas drūmas rokas kā gribot redzēt kas būs tālāk, bet redzēt nevar dzirdēt gribas skaties muļķi tās ir tās sirdis. Kā ledu gļotas manī bango siržu rotas. Manis paša darinātas juvelieru slotas. Mani gribat padarīt par kalpu, bet no jumtiem turpina pilēt galvaskausi un traumas kā krītoša lāstekas kā padzītas skolnieces, no mājas atraidītas un klūpiet pār m maniem siržu kalniem man daudzas tādas asaras vajadzīgas un pieskatāmas, bet ko tu skaties kad nav vairs redzes atribūta. Tikai mazas maizes kastes rindā stāv pie rūgušpiena veikala. Vai iztēlojies, kā skan mani vārdi tukšā kambarī uz galodas, kad tiek tēsts cirvis maza beku bukša nokaušanai un tālākai sadalei pa tirdzniecības vietām katrs grib dabūt gabaliņu manis. Kā tādi vepru kāvēji, bet tikai gudrākais zinās pateikt, ka nav ērts skrieties ar vēju, jo kas zina tas neteiks, jo vērtība ir manā sirdī, bet roku kustības kā ledus gabaliņi krūzē uzjundī sajūtas un garaiņi, lai gan sakusuša tērauda zobeni, bet tomēr ir vairāk kā sarotošas protēzes manai sūrstošajai sirdij un es saprotu, ko tu man gribi teikt , bet varbūt nevajag pārsteigties lielā mērā visas vainas meklējamas pagātnē. Nākotne kā abi zirgi skatās spogulī un redz sirmus matus manus veiklos pirkstus, es taču redzu katru zibeni katri zibenīgu sekundi tavās acīs paskrien garām visa tava mana visu mūsu dzīve kā tādas rokās saķērušās harpūnas, bet tu grib lai es tevi padaru par pareizu māsīcu nav manī tik daudz kreisā saprāta, lai sastaptos ar tevi baznīcā un zini, klajus melus krustā sita, bet manis paša klizma. Tu paspēji mani aplaimot un es tagad kā Dzirciema pensionārs klejoju pa krogiem dzeru patapinātu sulu un domāju par kreisā stūrī paslēptu matu gumiju. Tu biji pirmā, kas mani sastapa un tagad es degu liesmā kā kurtuve mazā krāsniņā divas durtiņas un tagad var tikai atmosties un stāvēt kājās kā jau tas bija sastopams pirms mūsu gadsimta un tālāk vēl tālāk līdz bezgalībai sniedzas matu gumiju iznēsātās krūzes ar kūpošu matu gumiju saturu nav viegli apspriest pie galda, kad klusums klausās atstarpe starp pavardiem kā bezgalība matu šķirbās un krējuma pirmā rūgtā garša mani noveda kraujas malā. Ķert mirkli kā aizšautu kaiju. Kas pilsētā šauj kaijas? Tikai trakie un murgaini suņi dzenas pakaļ tēlojot aristokrātisku garu un grunti izdzēra matu gumija pieklusa kā stārķis kam spārns uz gājēju pārejas palika. (Comment on this)

<< Previous Day

2005/12/29 [Calendar]

Next Day >>