mana sirds tavā plaukstā.

halō. jā, beidzot, mana dienasgrāmata!
what cna I say? enjoy! xD
*
esmu apslimusi, jā, atkal. kretinē, bet ko darīt? nē, šoreiz nav tik traki, uz vietas neguļu, bet anyway mani dzen izmisumā tas draņķa klepus.
šodien lielākoties bumbulēju pa mājām. šo to uzkopu, paskatījos tēvē. šavai mīlīgajai Zuzītei nopirku smuku, dzeltenīgu krekliņu. nu man būs vienīgais smuki ģērbtais suņuks Rēzeknē! :P mjā. ^^ viņa ir jauka. ^^
so.. pagaidām laikam viss..āā, nē, nav gan!!
šodien uz brīdi mani apciemoja iedvesma & tapa šis. pārdomām, ne kritikai!

~
Labdien! Mans vārds ir Ežuks. Jau divas dienas pavasara saule ne priecē, bet iedveš bailes. Jā, man patika pavasaris, un es zinu - tev arī. Vai tādēļ tev kājās bija gumijas zābaki un rokā - sērkociņi? Sieviņa teica : "Ej vien, ej! Ar bērniem es tikšu galā.. Tev jāsagādā pirmās pavasara brokastis!" Jā, es aizgāju. Visu ceļu, vākdams sēkliņas un pirmos pumpuriņus, es domāju par bērniem. Un sieviņu. Par viņu smaidīgajām sejām. Atzīšos - arī par sērkociņiem tavā plaukstā. Bet es neuztraucos, jo zināju, ka esi gudrs.
Es atgriezos vēlu, nesdams lielu sēkliņu nastu. Šoreiz bērni neskrēja man pretī un sieviņa nemāja ar sarkanā lakatiņa apbružāto stūri. Melns, tik ļoti melns. Un liesmu mēles. Tajā brīdī es tevi tik ļoti ienīdu! Tavā plaukstā bija sērkociņi un daba tev nespēja liegt tiem atdzīvināt Uguni..
Cilvēk, es nedusmojos. Es zinu, ka Dievs tev ir devis prātu, bet nav iemācījis to lietot.. Kad nākošais pavasaris plaucēs bērzus, atceries sieviņu un bērnus. Manus, savus, citu. Un zini - ja esi spējīgs sagraut, tev jāmāk arī uzcelt!
~

paldies par uzmanību!