čau. esmu Kristiāns. Mazā māsa un viņas rozīgo draudzeņu bariņš sauc mani arī par Kļisķiānu. Vai par Kiki. Neapšaubāmi, man riebjas,ka mani tā sauc. Pēc manām domām, to bērnu derētu izolēt no sabiedrības kamēr viņa iemācīsies izrunāt `R` burtu. Un viņas mazās draudzenītes arī. Savu apsvērumu dēļ labāk vecumu un pārējos faktus pats par sevi neizpaudīšu, citiem nevajag un jūtos ērtāk, rakstot salīdzinoši anonīmi.
Man patīk rakstīt. Jo pēc laika - dienām, nedēļām, mēnešiem, un nu jau arī gadiem, ir aizraujoši lasīt agrāk rakstīto. Man kaut kur ir 7. klasē rakstīta dienasgrāmata. Nav jau nekāda izcilā, pārsvarā tur ir aprakstīts ko darīju katru dienu un aprakstīti tēriņi, bet dažbrīd pavīd kaut kas tāds,kas tajā laikā bija pilnīgi nesvarīgs, bet ar laiku ieviesis lielas pārmaiņas manī un manā dzīvē. Vienkārši interesanti.
Tāpēc es rakstu. Jo kas to lai zin, varbūt šī nekam nederīgā sestdiena un šīs dienas notikumi (ko globālā līmenī nemaz nevar pielīzināt vārdam notikumi, šī diena tik pat labi varēja nenotikt) izmainīs manu dzīvi par 348+12 grādiem. (savāds pieraksts? vēlāk paskaidrošu.)
Un ja arī šīs dienas notikumi tomēr neiespaidos manu turpmāko dzīvi, manu bērnu dzīves un darbavietas, es tomēr lasīšu un priecāšos. Pēc tam piezvanīšu māsai, kurai vairs nebūs problēmas ar `R` burta izrunāšānu, un atgādināšu viņai kā viņa mani sauca bērnībā. Viņa pasmiesies. Jo viņa vienmēr smaida un smejas. Jo viņai ir blondi mati un smadzenes. Tā tas vienkārši ir.
Vispār es nezinu kas ar mani varētu notikt nākotnē. Prognozēju būt bezpajumtnieks vai miljardieris. Kad būšu viens vai otrs, es izveidošu jaunu žurnālu šeit, ar nickneimu kliskians_kikis un paziņošu par ko tad esmu kļuvis. Diezgan stulbs joks.
Labāk pievērsīsiemies manām garīgajām problēmām. Man ir aizdomas,ka man ir kaut kādas novirzes, jo es mēdzu runāt ar sevi. Tad,kad neviena nav mājās. Es staigāju un runāju. Dīvaini. Varbūt tas tāpēc,ka agrāk, kad biju sīks un man nopirka pirmo telefonu (tā nebija Nokia 3310. tas bija cits sūds) es bieži gāju mājās un runāju ar sevi pa telefonu. Škiet tas bija tāpēc,ka man bija jāiet gabaliņš ar kājām vienam. Es uzliku modinātāju, gāju un gaidīju,kad zvanīs. Tad tēloju,ka man zvana, pacēlu un runāju. Es neatceros par ko. Stāstīju to bijušajai draudzenei un viņa teica šizīgi. Bet man šķiet,ka šizofrēnija izpaužas savādāk. Ja es aizietu uz psiheni, gan jau mani paņemtu. Bet man slinkums. Tālu jāiet.
Jā, es esmu slinks. Un dīvains. Un ļoti fetišēts uz skaitli 12. Arī 21 nav ne vainas. Bet 12 ir fetišs. Dažreiz, kad man aiziet ciet, es sāku skaitīt `ar divpadsmit`. Nu tā kā vienā no tām iepriekšējajām rindkopām. Ja es vēl būtu kopā ar to meiteni, gan jau ka viņa atkal teiktu šizīgi. Bet tas ir normāli. Man.
Tievēšana man šķiet nenormāla. Ja man kāda meitene pasaka, ka viņai domā,ka viņa ir resna, es viņai piebalsoju. Es saku, jā, man tiešām šķiet,ka Tu esi resna. Un sāku norādīt uz problemātiskajām zonām - ciskām, vēderu, rokām, zodu. (Vissmieklīgāk ir teikt,ka viņa būtu skaista,ja nebūtu šis dubultzods). Tā es tieku galā ar šādām "resnulēm". Jo meitene,kas tiešām ZIN,ka ir resna, nevienam par to nesūdzēsies. Un viņas tiešam nesūdzās - efekts ir panākts.
Vispār laikam esmu nejauks. Bet daudziem tas patīk.
Es jūtu,ka esmu mazliet aizrāvies ar šo iepazīšanās runu.
Tad nu šim vakaram pietiks, paldies par uzmanību (jā kāds šo vispār izlasīs).