polaarlaacis

22.12.24 23:28
Es nomiršu 96+. Es dzīvošu laukos un tā būs vasara. Mani bērni, mazbērni vai mazmazbērni atbrauks uz laukiem un atradīs mani mirušu. Es būšu kaut kad atnākusi mājās, salikusi puķu tējas žūt smukos pušķīšos. Atlaidusies. Iemigusi. Un nomirusi. Un viņiem būs neizsakāmi skumji. Bet reizē arī saprotami. Jo neviens nevar dzīvot mūžīgi un arī Memmim |man| būs pienācis aizejamais laiks.. Tā tas būs.
Tā tam būs būt.
0 raksta ir doma

22.12.24 06:56
Pamodos neparasti moži, neparasti agri. Nu, nav jau nemaz Tik agri, vien pusstundu agrāk, kā katru dienu. Palaidu suni pagalmā pačurāt. Viss Āgenskalns vēl kluss. Tālumā kaut kur dzied strazds. Īsas aprautas skaņas. Bet strazds, Patiešām dzied. Ziemas saulgriežos, kad ārā ir plus 3 grādi. Šitik silta ziema, laikam, ir pirmo reizi manā mūžā. Silta un smaga. Dēļ tās bezgalīgās tumsas. Neizsakāmi i;gojos pēc sniega, gaismas un sala. Nu kaut vien kādi mīnus pieci būtu. Bet, lai daba aizietu gulēt, nevis manas rozes joprojām pumpuros un ceriņa resnie pumpuri zaļotos, kā uz plaukšanu. Man traucē un uztrauc šī dabas kārtības nekārtība. Šķiet, tā ietekmē visu dzīvo radību tādā nepasakāmā veidā. Nav tā kā jābūt.
3 raksta ir doma

20.12.24 23:34
Jā! Es šovakar svētā vientulībā kapitāli piedzēros. Atzīstos. Neliedzos. Un, protmas, es esmu svētā panikā, kamēr mana jaunkundze nav mājās.
2 raksta ir doma