|
|
|
Jūnijs 10., 2010
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) pocins | 02:17 - Pagātnes Rēgi. Rēgi - Labā Nozīmē.
Yeah, atcerējos kā bija pirms diviem gadiem..
Palika skumīgi ap sirdi, ka tagad laiku nevaru pagriezt atpakaļ, jo zinu, ka nebūtu rīkojusies tā kā tad rīkojos (gan draugu iespaidā, gan muļķīgas domas dēļ), būtu braukusi gan ciemos, gan atbildējusi savādāk, būtu bijusi savādākā! Bet ko lai tagad dara?! - Jā, gribētu atgūt to,ko esmu zaudējusi, bet varbūt tas sanāktu, ja pierādītu cik ļoti to gribu, cik ļoti gribu un vēlos atgūt šo laiku, kuru toreiz pakāsu kā Cūkās spēlējot neapdomīgi un pat nepiedomājot pie nākamā gājiena, vienkārši kārtis metot ārā. Tas ir tik stulbi, arī tad es zināju, ka daru nepareizi, ka vajadzētu darīt savādāk, bet tāpat to izdarīju. Ik minūti pēc tam nožēloju,ka tā ir sanācis.. Īsti neuztināt, kas būtu noticis,ja tā būtu noticis, bet es tiešām gribētu, lai ir tā kā bija, lai atkal varētu sevi dēvēt par “Krabēnu” un patiesi teikt “Tu man patīc”.
Vēl tagad atceros pirmās dienas, sms, vēstules un ciemos nākšanu.. Mammas jautājumus, kādēļ tik bieži sanāk pa dienu doties ārā, kādēļ esmu tik laimīga, kādēļ kredīts ir jāpērk biežāk nekā parasti un smaids uz lūpām ir ik minūti.. Un tas turpinājās ne tikai pirmās dienas, bet visu to laiku, kaut arī nebija nemaz tik ilgi kopā būts, bet tomēr.. ATMIŅAS paliek un ļoti spēcīgas - tās vienkārši māk atrast īstos brīžus,kad uzpeldēt un sacīt “Labrīt, šodien atceries par tām krāsainajām dienām,kuras kopā pildījāt ar krāsas tinti un iezīmējāt mākoņos jaunas strīpas, bez aizspriedumiem, bet ar tīru sirdi..”
Atceroties pagājušo vasaru, kad gan Positivus’, gan BBP tika aizvadīts jautrā kompānijā, arī nemanot viņš tajā iezagās un atņēma visus spārnus manam lidojumam. Lai vai kā, sapņi tiek sapņoti un tie mēdz arī piepildīties..^___^
Nesen notikušais vienkārši to tā pacēla gaismā,ka nespēju vairs saprast. Vai Rīgas centrā bijām mēs divi vai arī mēs divi, jo nevienu citu nemanīju.. Dīvaini,ka šādas sajūtas nav bieža parādība, ka tās piemeklē retus momentus, kurus Tu ilgi, jo ilgi nespēj aizmirst, kaut censtos un domātu.. ^__^
Jā, tas izklausās varbūt mākslīgi un banāli, bet tomēr sirdij nepavēlēsi. Varbūt tikai tad,kad mamma saka, bet nu jau man ir ieslēdzies tāds neliels pofigistiskais režīms par to, ko saka mamma, es pieļauju kļūdas, jo tā ir mana dzīve.
Tā, tas ir - kad Tev kaut kas pieder, Tu to nenovērtē, bet līdz ko tas tiek kaut mazākā mērā pazaudēts, Tu saproti cik nozīmīga detaļa tā ir Tavā dzīvē.
/Pārdomas par to,kas ir un kā īsti nav../
|
Reply
|
|