| |
[15. Maijs 2011|11:42] |
|
vienmēr, kad eju viena pati vēlos vakaros smēķēt kāpņu telpā, vispirms paskatos, vai pie bēniņiem neviena nav, man ir paniskas bailes, ka tur būs kāds bomzis. aizvakar vakarā mani izbiedēja trokšņi, taču pie bēniņu durvīm parādījās mājas pārvaldniece, kas stāstīja, ka nākusi aizvērt lūku, lai nelīst iekšā. mana sirds jau gandrīz bija izlēkusi pa muti. un tagad, kad vismazāk to baidīju, atverot logu, kāds sāka ar mani runāt. jā, atpūtas krēslā izlaidies, kāds dzērājs prasīja, cik pulkstens un piedāvāja ieraut no nestea pudeles. prasīja, vai mani sauc krista un pats pie sevis murmināja, ka nesaprot, kā piedzēries tik ļoti. mudināju viņu iet svaigā gaisā, bet šis man teica, ka es nemākot pīpēt, tik ātri čik čik un viss. loģiski, es tur negribēju uzturēties ne minūti ilgāk. |
|
|
