izgāju pastaigāties.

Tas sākās ar rītu, kad nokavēju autobusu (drīzāk - izdomāju nemaz nesteigties uz to) un izlēmu mierīgi braukt ar nākamo, lai pastaigātu apkārt un izbaudītu DIENAS GAISMU (man šie vārdi laikam vairāk patīk atsevišķi). Sāku ar Strēlnieku laukumu, tad stiprais vējš iedzina mani grāmatnīcā, kurai pie durvīm uz paklājiņo dzīvo kaķis. Tādas pajaunas pārdevējas kādai tantei skaidroja, ka tas ir āra kaķis, kurš nenāk iekšā. Pēc tam kāds onkulītis pavisam nesaprotami, neskaidri jautāja pēc dzīvnieku enciklopēdijas ("nu tā, ku tie zvēr un putn un rupuč iekšā" - tā tas aptuveni izklausījās). Abas pārdevējas reizē iesaucās - "DZĪVNIEKU ENCIKLOPĒDIJA!!!" un tad iesmējas un reizē piebilda "sinhroni":D
Pēc tam izpētīju Ziemassvētku tirdziņu, tapat vien uzkāpu Bastejkalna pašā virsotnē, tur sastapu vienu smēķējosu cilveku, kurā pilnīgi bija saskatāms, ka viņš arī blandās apkārt bez īpaša mērķa, tik interesanti atpazīt kādu, kam nav konkrēta ceļamērķa (vai arī uz to dodas pa apkārtceļiem un nejaušām takām) un ir laiks tā darīt - vienkārši bezmērķīgi pastaigāties.
Ah, fun, pie 1.ģimnāzijas sastapu Iļju, Mētru un Baibu, gājām uz veikalu, runājām par internetu (:DDD), piemēram, par kaut ko tik ģeniālu kā http://beards.org/ :D (es nesaprotu, kā var pusstundu pētīt BĀRDAS un padomus bārdas audzēšanā & stuff:D ) Saņēmu rekomendācijas, ka jāpaklausās Primus un vispārēju garastāvokļa uzlabojumu:)
Ierados uz lekcijām, lai uzzinātu, ka mums lekcijas nenotiek vispār, pasēdēju bibliotēkā, pilnīgi random kārtā sāku lasīt par indiešu tradicionālo mūziku, tad devos tālākos klejojumos, par ko var izlasīt pie izlietne

http://xkcd.com/156/

(tagad domāju, ka zinu ne vairāk kā, hmmm, divus trīs cilvēkus, kam tas vispār varētu šķist smieklīgi, tā kā ignore, ja es kādreiz tā daru cilvēku sabiedrībā:D)

Ieraudzīju jauku šķiņķa konservu kārbu savam elektronikas projektam, bet kaut kā nebija pa rokai 2,50Ls. Varbūt būs kaut kas cits jāizmanto, tad jau redzēs.

Acid Rain koncerts oficiāli pieskaitīts pie the history of good times. Kopīgas atmiņas par nometni, cilvēki, bezmaksas alus beigās, visādi dzīvotvērtsmirkļi.


Visādi stāsti dzirdēti par sapņiem, kur cilvēki lido un jūtas brīvi to darot utt. I mostly fail at dreamflying:D

Piektdien sapnī atrados laukos, pat zinu, ka vienā konkrētā dienā, kad sēdēju uz ratiem un skatījos saulrietu. Es gāju uz ratu pusi un viss bija kā pielabotā digitālajā fotogrāfijā. Tad mani piemeklēja pēkšņa apjausma, ka esmu sapnī un varu darīt visu, ko vēlos. Es palēcos gaisā un ilgi neapstājos virzienā uz augšu. Biju tādā augstumā, no kura būtu sāpīgi nokrist. Es to visu ļoti sajutu, kritiena bailes un ātruma sajūta miegā izskrēja cauri visam ķermenim. Un, tā kā šis ir sapnis, very random stuff happens. Es biju gaisā, bet tur lejā musulmaņu sieviete (es pēc apģērba spriežu, kaut gan sapņos tu parasti ZINI, kas ir kas, bez paskaidrojumiem) lika man krist lejā ar kaut kādiem buramvārdiem vai lūgšanām. Tā nu es kritu un pamodos, njā.

Bet šodien bija diena bez elektrības, ar sniegputeni, I. Ābeles grāmatu, svecēm un balzamu.

Man patīk pirkt grāmatas. Man patīk papīra maisiņš, kurā tās ieliek. Šodien nopirku divas, tagad mazā grāmatu kaudzīte uz palodzes ir papildinājusies, līdz gada beigām pietiks.

Rīgā neviens sabiedriskais transports nekursēja kā paredzēts ne laika ne maršruta ziņā, diezgan haotiski, bet vismaz bezmaksas. Aukstums un gaišums no rīta.

Šodiena sastāv no maziem, miegainiem fragmentiņiem.

http://www.danmcpharlin.com/

gribugribu tādu pie sienas, būtu ko pustumsā vērot, klausoties atbilstošu mūziku

kārtējais iemesls, kāpēc es vienkārši mīlu ģitāras:
http://www.youtube.com/watch?v=L76C-YYu48I
Tonis, kas liek man izkust un tad sastingt ar stulbu smaidu sejā tūlīt pēc izkušanas...

(arī laba filma, rekomendēju)

Pamodos vienu lekciju par vēlu, paspēlēju ģitāru, nokavēju autobusu, aizvilkos uz tuvāko apdzīvoto vietu, kur var tikt 4. autobusā un braucu uz trešo lekciju. Autobusā redzēju tanti, kuras seja bija tādā krāšā kā tikko no saldētavas izņemta vista. Viņa izskatījās ļoti nedzīva, bet tomēr kustējās.

Tad es iegāju grāmatnīcā, izpētīju visādus daiļumus vākos, redzēju lielu un dārgu Doors grāmatu. Nopirku vienu grāmatu par 2Ls, lai uzlabotu garastāvokli, taču tas īpaši nepalīdzēja. Bet tā grāmata mani iedvesmoja. Šim ierakstam ir kāds sakars ar šo grāmatu. Man ļoti patīk grāmatas varoņa pasaules uztvere un iekšējā monologa veids. Es reizēm domāju ļoti līdzīgi. Aptuveni kā tagad rakstu.
Pasēdēju studentu pašpārvaldē, padzēru tēju, centos justies nedraņķīgi, neko negribēju, varbūt vienīgi jebko, kas nav saistīts ar iešanu uz zviedru valodu un sēdēšanu tur.

Bija literatūras seminārs, kuram es nebiju gatavs pilnīgi nemaz. Ļoti pazīstama sajūta. Sēdēju, jutos karsti, izsalcis un miegains, lasīju nopirkto grāmatu. Seminārs bija tukša muldēšana ar lielām pasniedzēja pretenzijām uz baigo intelektuālismu teksta uztverē un autora pozīcijas vērtēšanā. Stop bullshitting, just read the book and enjoy it. Kad visi grupas biedri, kuri pirms tam bija izprašņājuši mani par to, ko es lasu tā, it kā grāmatu nebūtu redzējuši, sāka rādīt uz mani, sapratu, ka es lasu tieši to grāmatu, par kuru pasniedzējs runā. Jēss, dabūšu pluspunktiņus un būšu pasniedzēja mīlulītis, wiii. Viņam ir pasmieklīgs krievu akcents, kad viņš runā angliski. Un viņš ļoti sarkastiski izņirgājās par P.Koelju, tas mani patiešām uzjautrināja. Apkārtējie vai nu neko pieminēšanas vērtu dzīvē nebija izlasījuši, vai arī vienkārši klusēja. Piekrītu klusētājiem - ja esi izlasījis ko patiešām labu, nav ko to ķidāt un meklēt tur nezin ko. Man pret to ir alerģija jau no kādas 10. klases.

Tiku ārā no semināra, palasīju grāmatu 13 minūtes, gāju uz autobusu, iekāpu, samaksāju vienu spīdīgu ripiņu un saņemu vienu baltu, četrstūrainu papīrīti; cik absurds un smieklīgs gan kļūst viss, ja to šādi apraksta. Mēģināju lasīt autobusā, jo man bija izlādējies pleijeris. Autobusa kratīšanās un gaismas/tumsas maiņas no ielu apgaismojuma un blakus stāvošo cilvēku ēnām man izraisīja vieglu nelabumu. Pārstāju lasīt un sāku domāt par to, ka blakus stāvošais cilvēks šobrīd man aizsedz gaismu lasīšanai, tātad viņam šeit nevajadzētu būt, jo es lasu, bet viņš nedara neko noderīgu, tikai aizsedz man gaismu, tātad viņam vai nu nevajadzētu eksistēt, vai vismaz nevajadzētu aizsegt man gaismu. Ja viņš visos autobusos tikai aizsedz gaismu citiem cilvēkiem, tad viņam tiešām nevajadzētu eksistēt. Vai vismaz nevajadzētu braukt autobusos. Cilvēku vispār ir pārāk daudz un tikai nedaudzi ir jauki. (Patika vieta filmā "Tu, kas dzīvo", kur psihiatrs/psihologs stāsta, ka viņš nespēj saprast kā cilvēki vēlas būt laimīgi, reizē esot savtīgi, skopi un ļauni, tāpēc viņš vairs neārstē sādus cilvekus, bet tikai izraksta zāles - jo stiprākas, jo labāk.)

Izkāpu ārā un gāju caur mēnesīgi apspīdētu pļavu, vai arī tā bija tumša, neatceros. Ejot garām būvlaukumam, atcerējos, ka kaimiņu cacu sunītis taču paskrēja zem cementa lējēja un tika ilgi un pamatīgi mazgāts pēc tam, kad visi bija izkliegušies un izšausminājušies par šo notikumu.

Man apnika rakstīt un es sapratu, ka Doors klausīšanās ļoti klusi un caur pretīgām plastmasas tumbelēm nav paciešama un man pēc iepsējas ātrāk jādabū portatīvo un jāpārvācas pavisam uz savu istabu, kur es labprāt pašlaik lasītu grāmatu un klausītos last.fm

bāc, es nespēju iet gulēt, bet rīt jāceļas tomēr, lai dotos urbantripot un tad uz vīna vakaru. ļoti negribu slēgt ārā klab.fm stream, kur man palaimējās tikt to 15 klausītāju vidū, kas bauda fantastisku sviestainuma, melnā humora, pilnīga vājprāta pārpilnu un vispār neatkārtojamu interviju ar spiritualized
bail atrauties no vilinošās 56kbps mono straumes, kas lej vājprātu manās smadzenēs, jo nav grūti iztēloties, ka viss studijā esošais alkoholis (tā uzrakstījās un tā arī  atstāšu:D) varētu sajaukties,  izraisot kaut kādu TOTAL MELTDOWN visā tuvākajā apkārtnē un ierakstu man nekad nedzirdēt, un viss, ko esmu palaidis garām, aiziet nebūtībā  :(  (es sapratu, ka nemāku uzrakstīt  raudošu sejiņu, how sad is that?)