sapnis nr.1

visa "kadra" kopaina kā no novecojušas mājas kinolentes, kas zaudējusi kvalitāti - nepareizas, pabalējušas krāsas, visādi pārgaismojumi utt. Pats pirmais skats bija visskaistākais - tukša, saulaina pļava (sapnis pateica priekšā, ka tas ir pēc kaut kāda atomkara vai kā tāda, ilgi jo ilgi pēc tam...), kurā no ziediem vertikāli un ieslīpi uz augšu paceļas gliemeži un pāriet lidojumā. Tad parādās sieviete primitīvā, senatnīga paskata apģērbā (postapokalipse, heh.), tas bija kaut kas gaišs, varbūt linveidīgs. Viņa vienkārši klejo pa pļavu bez īpaša mērķa, vērojot apkārtējo skaistumu. Tad viņa nolemj sekot strauta tecējumam, lai atrastu tā sākumu, kas izrādās notekūdens caurulei līdzīgs betona objekts, kas atrodas augstā, stāvā nogāzē, kuru pārņēmušas papardes. Tas viss ir ļoti trausls veidojums un viņa kopā ar visu cauruli pamazām sāk slīdēt lejā no nogāzes, paraujot līdzi dubļus, papardes, zāli. Pēdējais skats - sieviete slīd lejā un paspēj kaut kur pieķeroties satvert vecu grāmatu.

sapnis nr.2

benzīntanks tuksnesī, blakus begalīgie lielceļi. Liels 70-to gadu kabriolets, pie tā zemē guļ vīrietis, kuram apkārtējie cenšas palīdzēt, jo viņam krūtīs ir caurums, pa kuru lēni plūst ārā tvaiks vai kaut kas tamlīdzīgs, kā dūmi. Viņš klepo un nevar paelpot, cilvēki izmēģina visu ko, bet nevienam neienāk prātā aizspiest to caurumu. Tad vīrietis sāk izelpot lielus, slapjus burbuļus, kas pārplīst. Vienā no burbuļiem kā stikla lodē iekšā ir viņa galvaskauss samazinātā izmērā - šis burbulis paceļas lēni, pagriežoties un atklājot galvaskausa tukšo skatienu.

Eu, bet šodiena ir jauka. Vakardiena arī bija. Es ceru, ka no tā attīstīsies ģeometriskā progresija.

Vakar padzīvoju ar izlādējušos telefonu, izgāju pastaigāties, nu apmēram tā - Pārdaugava - Vanšu tilts - Vecrīga - grāmatnīcas (50 sant. vērta sūdpārtika, jaukā Trokšņu iela, grāmatas, kas visas ir par dārgu šobrīd). Klaiņoju apkārt un brīžiem vēroju cilvēkus un ēkas, tad atkal pavisam ignorēju apkārtni un iegrimu savā prātā un savos soļos. Otrā daļa - Akmens tilts - AB dambis. Tur piedzīvoju klusumu. Sniegs, attāla pilsētas šalkoņa, sēdēju aizvējā un dzirdēju vārnu spārnu švīkstus, kad tās laidelējās starp nedaudzajiem kokiem. Labākais klusums, kādu tik ātri un par brīvu var dabūt. Kāds apgāzis vai kaut kā apgāzies tas oranžais koka tiltobjekts, kas tagad guļ uz sāniem kā beigta zivs un vairs neatrodas tieši pretī otram tādam pašam tilta posmam kaut kur pasaulē. Tad atcerējos, ka aizmirsu blociņu dzīvoklī un gāju atpakaļ uz Zasulauka pusi. Mierīgākā diena pēdējā laikā.

sapnis nr.3

vilciens, kas kursē maršrutā Ezere - Zvaigzne (nav ne jausmas, vai šādas vietas eksistē un vai tās savieno vilcienu satiksme). Apstāšanās stacijā, lai visi pasažieri pārsēstos no viena vilciena uz otru. Pēdejais brīdis, kad vilciens pagaida, lai no viena vilciena uz otru paspētu aiztipināt kaķītis. Šķiet, ka melns.