Kad tiec pie bildēm, pat ausis vairs nesalst, jo silda apziņa, ka kaut kas tur tomēr ir sanācis, kad jau prāta bija gatavība 20 baltiem papīra gabaliem ar nesaprotamiem pleķiem, uz kuriem var kaut vai savādas vēstules rakstīt. Prieks Zenītā.
Uuun tad..emm..nu jā...vēl kaut kas. Tad redzēs, kas tur būs sanācis.
Nu neesam mēs traki un savādi, nēnemaz.

Cik skumji, ka labie vārdi
Top nodzīti gluži kā zirgi.
Es ieliku Sparam ausī
Koltu un šāvu, ka rīb.
Ai, ķēvīte, Labestība
Kam viņi tevi tā trieca?

(Es gāju no vārda pie vārda
Un avīžu žurkuļi blenza.)

Panks brēca, ka jāšauj vēl
Nav ložu...
Pēdējā sev.

Šo gan es nemācīšos rītdienai, būs cits. Bet šis tā...pamanījās.

Labu nakti, kaķi un visi pārejie.