Esmu izžņaudzis sev vēl vienu mazītiņu iespēju, ka tomēr kaut kas nebūs tā, kā tam nenovēršami gribētos būt, eh.
Un izrādās, ka esmu spējīgs iemācīt pašus ģitārspēles pamatus ātrāk, nekā pats tos apguvu - trīs akordus un vienu "strumming pattern" (interesanti, ka pat latviski nemāku pateikt, lūk, ko nozīme izglītošanās no interneta).
Bet vēl pirms tam bija tā: ja manu dvēseles stāvokli salīdzinātu ar termometru, tas būtu saplēsts un dzīvsudraba lodītes kāds bradātu pret asfaltu.

Un vēl es šodien sapratu, ka mēs ar šo niecīgo zemes pikuci, kas diezgan bezjēdzīgi eksistē visumā, esam izdarījuši kaut ko nelāgu.
Tomēr, tomēr ir kaut kāda cerība, jo šodien es sajutu ziemas elpu - to īsto, kas piesaldē degunu no iekšpuses, kad dziļi ievelc nāsīs gaisu. Un peļķēs pati ūdens virskārta atradās tajos sasodītajos fizikālajos staprstāvokļos (ja fiziku vēl šodien varu pieminēt, tad par ķīmiju labāk gan nerunāt).