klusums - māsīca

sen nebija bijusi tāda nakts, kad runājamies līdz saules gaismai.
pārāk dīvaini šķiet, ka nespēju atcerēties kas notika pirms gada, bet perfekti atceros mirkļus no pavadītajām vasarām laukos. dzīvojos tur līdz 7gadu vecumam, katru vasaru. sākām ar to, ka izrādās, ka tante pie kuras gājām skatīties multfilmas, jo mūsu tv dažreiz nerādija, un baba skatījās savus seriālus, tā tente bija ragana. un man to pasaka tagad, kā gan mūs sīkus knēveļus varēja laist pie raganas. vājprāts.
un tad visi atgadījumi, kā mani kā mazāko atstāja štābiņa augšā, zinot, ka netikšu lejā, pameta vienu pašu kad dzeds skrēja lamāties par to, ka ābolus zaļus ēdam, kā gulējām krāsnij augšā un likās, ka perfektāka vieta par to nav iespējama. tik daudz un spilgtas atmiņas, savādi ir, ka to spēj atcerēties.