pljeckas miskaste

Mēs šodien no MC pasūtījām ar woltu bērnu komplektu. Tā kā tur nav opcija izvēlēties mantu, dikti gaidīju, kādu sūdu būs ielikuši. Bet tur... tik feins sikspārnītis. Nu saprot MC aktualitātes. Wiiiii..

vakar palaidu jociņu kolēģēm, šodien viņš pie manis atgriezās no cita kolēģa.. būs laikam dikti labs bijis :)

Diezgan bēdīgi ir arī tās bērnības bildes fbukā.

Grēta smaidot glauda sikspārni.

vai es kādreiz sūdzējos, vai satraucos? par to, ka atcēlies mans spānijas lidojums, par to, ka es nevaru nopirkt normālus griķus, par to, ka es nevaru nodot asinsanalīzes, par to, ka iespējams aizklopēs dārziņus?? man smaidu izraisīja pat ātrie pie mājas, no kura izkāpa sieviete baltā skafandrā.. bet atcelt stirnu buku - nu tas man ir drusku par smagu ;(

man šodien bez jabkādiem man saprotamiem iemesliem ir skumīgs garastāvoklis, bet tajās skumjās ir baigais miers.. tāda kā samierināšanās un skumju izbaudīšana.

Gavēnis beidzās jau vakar, kad vīrs ieteica uz pusītēm noprovēt siļķu tartaru.
Bija to vērts.

00:02 deklarācija iesniegta

Es sāku apjaust to sajūtu, kad atrodi bērna kabatā cigarešu paciņu. Gribēju likt bērna kurtku mazgāt, bet tur kabatā tukša rolton paciņa. Es sāku raudāt. Nu nav tas stilīgi, un nav tas garšīgi, jopcik sportiste mana, tā kā tāds gopņiks klimpst pa rajonu un grauž to sauso makaronu kluci. Pat garšvielu paciņa tukša. Man tajā brīdī likās, ka esmu viņu zaudējusi..

Viļņā šmigu pēc astoņiem vairs nepārdod.

Atvaļinājums gandrīz beidzies. Spilgtākās emocijas - biju uz kobru un uztaisīju aknu pastēti. Viss, bļ..

Otrajā dienā pamodos arī pusseptiņos, visus sataisīju un izgrūdu pa durvīm. Aizgāju gulēt. Kādas trīs reizes pielādēju veļasmašīnu, aizgāju uz veikalu un uztaisīju vakariņas. Viss.

Pelēkā latvieša atvaļinājuma pirmā diena.
Piecēlos pusseptiņos, aizvedu bērnu uz dārziņu, tad gan vēl drusku pagulēju un sāku berzt dzīvokli, kas paņēma pus dienu. Tad aizvedu bērnu uz sacensībām, kur palika arī otrā dienas puse. Viss.

Es šogad esmu ļoooti daudz strādājusi, un ne velti :)

Mēs ar vīru šodien pirmo reizi bijām kopā uz kino.

Ja bail iet uz kapiem, mirušos vajag sadedzināt un turēt skapī, nevis īdot klīst pa mežu, kur zem katra smilšu kvadrātmetra kāds guļ. Un kāpēc vispār cilvēki izvēlas savu aprakšanu tumšā līķiem pilnā mežā nevis dedzināšanu.

Ziemassvētki.. Wiii mans mīļākais laiks.
Katru gadu es cenšos ar mīlestību lūkoties uz cilvēkiem, kuri ka apdirs..šies skraida pa veikaliem meklējot dāvanas saviem tuvākajiem un tālākajiem, jo tā taču vajag, tā ir pieņemts. Un pēc tam visu decembri populārākais teikums ir par to, cik šis ir finansiāli grūts mēnesis. Pie tiem, kas meklē tuvākajiem, arī es piederu, it sevišķi tagad, kad man ir divas pusaudzes, un tur nu tiešām apdirs..ies, lai atrastu dāmām pa prātam. Pārējiem es dāvanas nepērku, mēs sabrauca ciemos katrs kaut ko samet uz galda, jauki pasēžam un viens otru sirsnīgi aprunājam. Man šis patīk, es bērnu dāvanas nopērku ātri un naudu daudz netērēju, jo man patīk, ka decembris ir skaists mēnesis ar Ziemassvētkiem un daudz brīvdienām un sabeigtu kunģi pēc pamatīgas izēšanās.
Un lūk, tad kādu mārrutku pēc man būtu dārziņā katrai auklitei, audzinātājai, muzikālajai un sportojošajai jāmet dāvanu kartei simts eiro vērtībā?! Pamatojums, protams, ir gaužām vienkāršs - mums jāparāda mūsu pateicība. Oukeij, esmu pateicīga līdz mēnesim un atpakaļ, bet manā gadījumā pateicībai ar dāvanu karšu izmēru nav nekāda sakara. Man nav žēl, bet tas vienkārši iedragātu manu izveidoto brīnišķīgā decembra modeli.

Dievam vecums nav sanācis.

Pēc kārtējā padirstā e-talona, uz bērna jautājumu 'kā man tikt uz treniņu', es nošņukstēju - bļ@#& skrien..

Šodien stundu biju baznīcā, pēc tam stundu skrēju. Mana miesa un gars tagad jūtas zašibis!

Aizvedu bērnus uz nedēļu uz nometni. Bērni priecīgi, māte pārlaimīga, nebūs katru vakaru jāklausās pusaudžu ciešanas, teritorijas dalīšana un "aizveries, pati aizveries"..

Skatījos pa tramvaja logu, kā blakus mašīnā vīrietis pīpē, kamēr blakus sēdēja mazs bērns. No sākuma palika skumji, bet pēc tam atcerējos, kā sencis visu laiku tā darīja, un man tā patika tā smaka..

Sīkās nokavēja treniņu, jo mikriņš neatnāca. Piezvanīju uz rigassatiksmi paprasīt, cik uzticami ir mikriņi, jo agrāk, man liekas, tie šoferi braukāja kā gribēja. Vēl viņi klausījās skaļu mūziku, pīpēja salonā un bļāva uz pasažieriem, debīliķi. Tante rigassatiksmē man apstiprināja, ka varētu būt varianti, kad nekas nav mainījies, tāpēc ieteica lielisku aplikāciju - mikroautobusu live karte. Nu ideāli, ja arī kāds aizkodies galapunktā, mani bērni vairs nestāvēs stundu lietū.

'vari priekšā, vari arī aizmugurē' - labākā reklāma, kādu jebkad esmu redzējusi. Skatos un domāju, no kurienes nozaguši šo burvīgo ideju.

Šodien noskatījos, kā vecs babulis iekāpa pa tramvaja ceturtajām durvīm, ejot uz priekšgalu, pagāja garām kādām piecām sēdvietām un piepisās jauniešiem, lai iedodot vietu priekšā.
Un mūsdienu jaunatnei esot problēmas ar attieksmi..

Cerību stars..

Es šodien pa ilgiem laikiem atkal apraudājos - Riekstu kalna piektajā trasē. Bet man liekas, ka jauneklis, kurš gāja pirms manis, arī.

Neslimošanai palīdz nedaudz higiēnas.

man pēdējās nedēļās atkal pamatīgi trūkst vtamīni, minerālvielas, labs miegs.. staigāju apkārt, viss riebjas, cilvēki riebjas, darbs riebjas, ar savējiem ļoti cenšos nekasīties, pat aiziet paskriet nevaru, jo nav spēka..

barona centra aptiekā strādā viena jauna dikti riebīga aptiekāre.
viss, tas ir pateikts.. lai viņa beidzot dabon!

Vot liekas labs cilvēks, bet iekāpj autobusā un novelk kurpes. Vai labs cilvēks tā var smirdēt?!

Gribētu pateikt tām divām sievietēm, kas vakar stāvēja stirnu buka skatītājos un tik skaļi, lai to noteikti sadzirdētu skrejošie, sprieda par to, priekš kam tas vajadzīgs, priekš kam tā sevi mocīt, - ejiet dirst!

skatījos uz visu to vājprātu, ko pārdod apģērbu veikalos, un domāju, kurš visu to huiņu pērk un velk?!
iegājām veikalā un izrādās - mans bērns.

Vakar skrējām ar meitenēm tet. Sporta skolai patīk, ka bērni un viņu vecāki tādas lietas dara. Mazākā nekad nebija sešinieku skrējusi un tā kā man bija zvērīgi bail par viņu tādā karstumā, es skrēju līdzi, lai padotu ūdeni, jo man vienmēr ir licies, ka bērni apstāties nemāk, viņi skrien kamēr krīt. Beidzās ar to, ka mēs ar lielāko beigas nogājām, jo viņai palika baigi sūdīgi, kamēr sīkā jau trešajā kilometrā pateica - čau bračkas, un aizskrēja tālēs uz finišu. Pēc tam, protams, pastaigājās apkārt, kamēr es viņu stresaini meklēju pakritušu finišā pa malām.

Bet mūsu pusē aiz lepnuma za pabedu šorīt pievemti visi stūri.

šorīt tante gāja garām un pagrūda mūs, jo mēs velkoties. ietve ļoti plata, tātad tante vai nu debīla vai ļoti nelaimīga, mierīgi varēja apiet.
un jā, divgadīgi bērni velkas, viņiem ir ļoti īsas kājiņas un mazs solis, viņi ir jauki un smaidīgi, viņi no rīta stresaini neskrien uz darbu.