pljeckas miskaste

ir viena smarža/smaka, kas velkas līdzi man visu mūžu.
kad mēs bijā sīki, tad braucām pirkt Stingu, mūsu suni. sencis bija no darba paņēmis busiņu, kuru Stings veiksmīgi pievēma un tas busiņš pēc tam baigi smirdēja. sencis tur tā un šitā, tīrīja un berza, smaržināja un dezinficēja, kamēr busiņš smaržoja/smirdēja pēc kaut kāda dīvaina odekolona, kuram tikai zinātājs varēja just cauri suņa vēmekļus. tā smaka varbūt mazinājās, bet tā arī līdz galam neizzuda visu busiņa kalpošanas laiku.
un lūk, ik pa laikam es to smaku kaut kur jūtu - trolejbusā, uz ielas, veikalā, bet šodien viņa ir tikusi arī līdz darbam. noteikti kādas reti dārgas smaržas, bet es jūtu tikai Stinga vēmekļus. vispār foršs suns bija..