pljeckas miskaste

Gribētu rīt aizbraukt līdz laukiem, ar vīru, tā vienkārši, pa ceļam mašīnā izsmieties, tur nolasīt ābolus un izdzert tēju ar kūciņu, atrādīt bērnu un atgriezties mājās, bez mērķa, bez vēlmes kādu appist, tā viegli un vienkārši, ciemos, bet kā kādreiz teicis kāds gudrs cilvēks - BĻEĢ! Jūtos kā noziedzniece, jo izrādās, ka visas mūsu braukšanas reizes un vīra palīdzēšana vecvecākiem ir tikusi uzskatīta kā mērķtiecīga vēlme gūt labumu tikai sev. Es saprotu ir dažādi cilvēki un dažādi uzskati, bet man tiešām tagad negribas tur vairs braukt, lai kāds atkal kaut ko nepadomātu. Pirms pāris gadiem es jau klausījos šo dziesmu par sevi, ka esmu kopā ar vīru naudas dēļ. Jā, tāds bija mans ahujena viltīgais plāns, naudas dēļ būt kopā, naudas dēļ dzemdēt viņam bērnu un naudas dēļ pavadīt pagaidām laimīgākos gadus mūsu dzīvēs, smalks aprēķins, ibio. Un tagad izrādās man vīrs ir tāds pats aprēķinātājs, cilvēks kurš nekad neko svešu nav ņēmis un kādu apčakarējis tiek pataisīts par baigo apčakarētāju. Dažreiz liekas, ka ir cilvēki, kuriem vienmēr būs pieci, pieci nožēlojami gadi, kad smilšu kastē tu sēdi un tev liekas, ka kāds paskatās uz tavu grābekli, un paskatās tā viltīgi, tā ar nodomu, ļoti ļaunu nodomu!