![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} pljecka wroteon June 30th, 2017 at 06:41 pm |
šodien biju Ķīpsalā..
vecās mīļās mīļās mājas, kuras jau desmit gadus redzu tikai sapnī un pat diezgan regulāri. nekad neredzu dzīvokli, bet tikai pastkastītes, mājas ārpusi un dārziņu. kā izrādās dārziņa, kur tika mēģināts audzēt redīsus, dilles un pojenes, kuras regulāri zaga augšējie kaimiņi - narkomāni, vairs nav, tāpat kā viens narkomāns. otrs vēl cītīgi tur dzīvo, kā stāstīja satiktā kaimiņiene, kura uzreiz mūs atpazinusi. dārziņa vietā uzslietas pamatīgi lepnas privātmājas, tieši blakus mūsu vecajai, nolupušajai, pēc smakas mitrajai mājai, kurā tika izciesta visa bērnība. mans istabas logs, pa kuru lecām ārā, lai muktu uz veikalu pēc aliņa bija vaļā, nez kas tur tagad dzīvo, ko viņš ir izdarījis ar manu istabu, jo logs ielikts jauns šiks plastikāta.. atceros, ka gulēju istabā un skatījos uz antonofku aiz loga, mēģināju zaros saskatīt dzīvnieku un lietu formas, un sapņot par stulbiem seriāliem.. ābele, tajā kaut kas ir, tā ir atstāta, bet lepnās privātmājas sētas iekšpusē, kas priecē, jo viņa izskatījās mīlēta. diemžēl visam pārējam neies tik spīdoši, jo cilvēki tiek lūgti aizvākties, lai vecās mitrās mājas vietā varētu uzsliet smalkas privātmājas, tā stāstīja vecā kaimiņiene. līdz zundas kanālam, kurš tecēja gandrīz gar mājām tikt nevar, jo tur viss aizaudzis ar pamatīgiem krūmiem. ejam tālāk pa mazo ieliņu un satiekam nākamo kaimiņieni, kas dzīvo mazā privātmājiņā.. tā apstulbusi blenž uz mani un nevar noticēt, cik līdzīga esmu palikusi snautam.. ha in your face! bet tā jau forši, viņa vienmēr baigā pļāpa bijusi, izstāsta veselu stāstu ar savu versiju, novērojumiem un cilvēku likteņiem, kuri kādreiz ar mums dalīja veco māju un veco ielu.. tālāk jau aiziet jaunā ķīpsala, kurā manāma buržuju ietekme. bet bija viens tāds keks, pavecs vīrietis, kurš mums likās nevisai pie pilna rubļa, jo staigāja mammai pie rokas un kaut ko dīvainu runāja. agrāk, kad gājām pie senča uz darbu ķīpsalas otrā galā viņš stāvēja uz stūra un visiem piesējās, cik pulkstenis. un kā mirāža, kā pagātnes gļuks, nemaz nemainījies pa piecpadsmit gadiem, viņš tur stāv un pa gabalu jau bļauj - cik ir pulkstenis!
vecās mīļās mīļās mājas, kuras jau desmit gadus redzu tikai sapnī un pat diezgan regulāri. nekad neredzu dzīvokli, bet tikai pastkastītes, mājas ārpusi un dārziņu. kā izrādās dārziņa, kur tika mēģināts audzēt redīsus, dilles un pojenes, kuras regulāri zaga augšējie kaimiņi - narkomāni, vairs nav, tāpat kā viens narkomāns. otrs vēl cītīgi tur dzīvo, kā stāstīja satiktā kaimiņiene, kura uzreiz mūs atpazinusi. dārziņa vietā uzslietas pamatīgi lepnas privātmājas, tieši blakus mūsu vecajai, nolupušajai, pēc smakas mitrajai mājai, kurā tika izciesta visa bērnība. mans istabas logs, pa kuru lecām ārā, lai muktu uz veikalu pēc aliņa bija vaļā, nez kas tur tagad dzīvo, ko viņš ir izdarījis ar manu istabu, jo logs ielikts jauns šiks plastikāta.. atceros, ka gulēju istabā un skatījos uz antonofku aiz loga, mēģināju zaros saskatīt dzīvnieku un lietu formas, un sapņot par stulbiem seriāliem.. ābele, tajā kaut kas ir, tā ir atstāta, bet lepnās privātmājas sētas iekšpusē, kas priecē, jo viņa izskatījās mīlēta. diemžēl visam pārējam neies tik spīdoši, jo cilvēki tiek lūgti aizvākties, lai vecās mitrās mājas vietā varētu uzsliet smalkas privātmājas, tā stāstīja vecā kaimiņiene. līdz zundas kanālam, kurš tecēja gandrīz gar mājām tikt nevar, jo tur viss aizaudzis ar pamatīgiem krūmiem. ejam tālāk pa mazo ieliņu un satiekam nākamo kaimiņieni, kas dzīvo mazā privātmājiņā.. tā apstulbusi blenž uz mani un nevar noticēt, cik līdzīga esmu palikusi snautam.. ha in your face! bet tā jau forši, viņa vienmēr baigā pļāpa bijusi, izstāsta veselu stāstu ar savu versiju, novērojumiem un cilvēku likteņiem, kuri kādreiz ar mums dalīja veco māju un veco ielu.. tālāk jau aiziet jaunā ķīpsala, kurā manāma buržuju ietekme. bet bija viens tāds keks, pavecs vīrietis, kurš mums likās nevisai pie pilna rubļa, jo staigāja mammai pie rokas un kaut ko dīvainu runāja. agrāk, kad gājām pie senča uz darbu ķīpsalas otrā galā viņš stāvēja uz stūra un visiem piesējās, cik pulkstenis. un kā mirāža, kā pagātnes gļuks, nemaz nemainījies pa piecpadsmit gadiem, viņš tur stāv un pa gabalu jau bļauj - cik ir pulkstenis!
(Read Comments)
Powered by Sviesta Ciba