pljeckas miskaste

Pēdējās izrādes es pametu pēc pirmā perioda, šo es izturēju līdz galam. Varbūt tāpēc, ka man blakus sēdēja kaut kāda smirdoņa, uz kuru es novēlu visu pirmā cēliena riebumu. Dzert pirms, starplaikā un pēc izrādes arī dod kaut kādu zemē nenosista laika sajūtu. Vienīgais kad man kļuva jautri bija brīdis kad resnā meiča bija sev sagriezusi vēnas, par ko mana līdzi nācēja sāka nevaldāmi smieties, un ļaunās, smirdīgās ar matu laku sapūstās tantes sāka neapmierināti uz mums skatīties. Atziņas kaut kādas, ka ēst - dzert - drāzties slikti, nokrist pa trepēm labi. Vēl atziņa, ka es neko nesaprotu no teātra mākslas, droši vien ka citi bija sajūsmā. Es nopriecājos, kad pasākums bija beidzies, bet atnākot mājās, man sāpēja vēders. Vakariņas ar Elvisu bija svešķermenis manām smadzenēm un organismam.