pljeckas miskaste

Vakar skrējām ar meitenēm tet. Sporta skolai patīk, ka bērni un viņu vecāki tādas lietas dara. Mazākā nekad nebija sešinieku skrējusi un tā kā man bija zvērīgi bail par viņu tādā karstumā, es skrēju līdzi, lai padotu ūdeni, jo man vienmēr ir licies, ka bērni apstāties nemāk, viņi skrien kamēr krīt. Beidzās ar to, ka mēs ar lielāko beigas nogājām, jo viņai palika baigi sūdīgi, kamēr sīkā jau trešajā kilometrā pateica - čau bračkas, un aizskrēja tālēs uz finišu. Pēc tam, protams, pastaigājās apkārt, kamēr es viņu stresaini meklēju pakritušu finišā pa malām.

skatījos uz visu to vājprātu, ko pārdod apģērbu veikalos, un domāju, kurš visu to huiņu pērk un velk?!
iegājām veikalā un izrādās - mans bērns.