pljeckas miskaste

pēdējā mēneša laikā laika trūkuma dēļ laikam jau kādu ceturto rezi sanāk 'pusdienot' top veikalā. vispār tur ir garšīgi salāti, bulkas un siltie izņemot tos, kuri sabāzti alumīnija kastēs, tiem ir pretīga bleķa piegarša. un tā nu es jau ceturto reizi ejot pēc ēdumiņa pārliecinos, ka viņiem ir pamatīgas problēmas kolektīvā, jo katru reizi tiek aprunāts tas viens kolēģis, kurš neko nedara, kurš nekad nevar nevienu aizvietot, kurš vienmēr kavē uttutjp. nezinu vai viņas katru reizi runā par vienu un to pašu cilvēku, vai viena par otru atkarībā no tā, kura nav klāt, bet no malas tas izskatās fifīgi, tie gaisā sacirstie deguni un izmestās frāzes, ka viņas jau to nedarīs, lai tā tur to pati dara, īsta izrāde. izrādi patiesāku padara tas, ka viņām jau, protams, liekas, ka to dzird tikai viņas, un aiz letes sākas cita pasaule. mēs tur tādi rindā stāvoši robotiņi, kuri neko nedzird, bet tikai domā par to, kā ātrāk piestumt māgas.

- labdien, RS Edžus.
- labdien, mans bērns kārtējo reizi ir pazaudējis etalonu.
- jums viņu vajag bloķēt.
- bet ja nu viņš tiek atrasts?!
- ja kāds tikmēr etalonu izmantos un kontrolieri to ievēros, tad sods tiks piespriests personai, uz kura vārda ir etalons.
- astoņgadīgam bērnam? sods? cik smags sods?
- pēc noteikumiem, ja sveša persona lieto sev nepiederošu etalonu.. bla bla bla..
- Edžu.. tu esi idiots?