pljeckas miskaste

es vakar vedu bērnu uz skolu, jo bija baigi agrs un viņa negribēja iet viena. bija silts un kājās bija gadījušās kedas, tāpēc izdomāju, ka iešu kājām, jo stundu ātrāk ierasties darbā ir psiholoģiski smagi. stunda miera, bez ķīviņiem un jautājumiem kas kur kad ko, tikai mēs ar mūziku un pāris domām par man izvēlētu tematu. mana kļūda bija tajā, ka nebiju novērtējusi savu psihisko, emocionālo dajebkādu tur stāvokli, jo šorīt aizejot uz pieturu un sagaidot tramvaju, es tajā visa ļaunuma perēklī iekāpt nevarēju. pagriezos uz aiztipināju pa taku uz darbu.