vot vot sākās..
mutere sēž mājās jūk viena pati prātā un paliek līdzīgāka vecmuterei.
šodien atnāca aizvest sīkās uz dejošanu. un uzreiz ķērās pie lietas.
-parādi kādas zāles tu bērnam dod, kādi tur blakus efekti, kāpēc tu dod utt.
sākās kārtējie daktera jociņi, diagnožu uzstādīšanu un zāļu atbilstības noteikšana.
uzreiz pateicu, ka neko nerādīšu, lai nebūtu jāklausās kārtējie murgi par to, ka viņa ir gudrāka par ārstiem, un lai labāķ vispār ar mani par tādām lietām nerunā, ja negrib kasīties, jo man vēl diezgan gaišā atmiņā ir viņas sev pašai uzstādītā diagnoze vēzis viegla gastrīta gadījumā.
nākamais teikums tipisks:
-nu tad vaino pati sevi.
wft?! par ko?! kas man jāvaino?!
nav tā, ka es vienmēr akli baroju bērnam visu ko man ārsts liek, bet šoreiz atzinu zāles par labu atbilstošām mūsu gadījumā.
beidzās ar to, ka es varēšot visu mūžu bērnam barot tās zāles, pati būšot vainīga, ka bērns visu mūžu būšot slims un ka man pašai vajagot pie ārsta. jauki, man vienmēr ir paticis viņas vārdu spēks!
no manas puses, pateicu, ka viņa paliek tāda pati kā vecmutere pret viņu, atnāk uzbrauc, izved un baigās nosauc par nenormālu, pilnīgi kopija.. baigi žēl, ka viņa kādreiz nevarētu nomierināties un padomāt, cik viņa tiešām stulbi uzvedas un cik līdzīga paliek savai mātei, tā vietā viņa ir apvainojusies un sapūtusies par to, ka es esmu nenormāla un indēju savu bērnu!
un nē, es jau tagad jūtu, es par tādu nepalikšu, jo ar katru paaudzi tas tomēr atšķaidās!
mutere sēž mājās jūk viena pati prātā un paliek līdzīgāka vecmuterei.
šodien atnāca aizvest sīkās uz dejošanu. un uzreiz ķērās pie lietas.
-parādi kādas zāles tu bērnam dod, kādi tur blakus efekti, kāpēc tu dod utt.
sākās kārtējie daktera jociņi, diagnožu uzstādīšanu un zāļu atbilstības noteikšana.
uzreiz pateicu, ka neko nerādīšu, lai nebūtu jāklausās kārtējie murgi par to, ka viņa ir gudrāka par ārstiem, un lai labāķ vispār ar mani par tādām lietām nerunā, ja negrib kasīties, jo man vēl diezgan gaišā atmiņā ir viņas sev pašai uzstādītā diagnoze vēzis viegla gastrīta gadījumā.
nākamais teikums tipisks:
-nu tad vaino pati sevi.
wft?! par ko?! kas man jāvaino?!
nav tā, ka es vienmēr akli baroju bērnam visu ko man ārsts liek, bet šoreiz atzinu zāles par labu atbilstošām mūsu gadījumā.
beidzās ar to, ka es varēšot visu mūžu bērnam barot tās zāles, pati būšot vainīga, ka bērns visu mūžu būšot slims un ka man pašai vajagot pie ārsta. jauki, man vienmēr ir paticis viņas vārdu spēks!
no manas puses, pateicu, ka viņa paliek tāda pati kā vecmutere pret viņu, atnāk uzbrauc, izved un baigās nosauc par nenormālu, pilnīgi kopija.. baigi žēl, ka viņa kādreiz nevarētu nomierināties un padomāt, cik viņa tiešām stulbi uzvedas un cik līdzīga paliek savai mātei, tā vietā viņa ir apvainojusies un sapūtusies par to, ka es esmu nenormāla un indēju savu bērnu!
un nē, es jau tagad jūtu, es par tādu nepalikšu, jo ar katru paaudzi tas tomēr atšķaidās!