pljeckas miskaste

es vienreiz pateicu vienai kā sauksim savu bērnu, un man paprasīja, vai tas ir joks. kopš tās dienas ir mainījušās divas lietas: es nevienam vairs uz šo jautājumu neatbildu un konkrēto cilvēku uztveru kā garīgi slimu.
bet.. pie visa jau pierodot, man arī viņas bērna vārds sen vairs negriež ne ausīs ne dvēselē.

un vēl..
ja man pa ielu nāk pretī cilvēks un smaida, man ir sajūta, ka viņš mēģina valdīt smieklus redzot manas pretīgās, piepampušās kājas!