ja godīgi..
bļe ko visi piepisuiešies par to manu gājienu.
it sevišķi tādi, kas paši savu dirsu nevar pakustināt, un pēc tam stāsta visiem pārējiem par manu šausmīgo nodarījumu. ārprāts, nogāja 15 km gar jūru..
nu bļin tas bija mans labākais gājiens mūžā. neviens mani neraustīja, es varēju iet cik lēni vai ātri gribēju, apsēsties uz akmeņa un mērcēt kājas jūrā, cik ilgi gribēju, lasīt akmeņus un stiklus. cilvēku maz, it sevisķi akmeņainajā daļā, kur kilometriem vispār neviena, tāds klusums un miers, vietām tik ļoti smaržoja ceriņi, un ik pa laikam mazās upītes, kurās iebrist, es sen nebiju bijusi tik mierīga un laimīga. saulīte bija aiz muguras, dažreiz sānā, bet tā kā es nojaušu ko es daru, man bija normāls apģērbs, smēre un ūdens, vienīgais viena auss drusku nocepās, tad nu gan. man nevienā brīdī nesavilka vēderu vai nepalika slikti, patiesībā sen nebiju tik labi jutusies, ko nevaru teikt par darba dienas atsēdēšanu pie datoru, pēc kā man vakarā viss sāp. Mani pat uzjautrināja tādi cilvēki kā nūdisti un tādi, kas izvilkuši pludmalē būri ar papagaili.. es tikai lēnām ripoju un smaidīju par visu. Pie bākas, līdz kurai gribēju aizkriet pāgājuša gadā, bet nesanāca, izrādās nav smiltis bet sarkanie un zilie māli.. es iekāpu zilajos, ilgi stāvēju un pricājos, cik viņi jauki. Tālākais punkts ko biju sev paredzējusi šajā gājienā bija klintis, pie kurām atrodas kempings ar restorāniņu, un līdz turienei arī tiku, apsēdos paņēmu milzīgu ledus kokteili, garšīgas vakariņas un kā balva man arī šokolādes fondantu, kuram es nekad garām neeju un biju dikti pārsteigta dabūt viņu meža vidū.. sēdēju atpūtos un skatījos uz zivi akvārijā, kādi rotāju katru galdu..
un tad mani aizveda mājās..
un nevienam pat neinteresē, ka es katru dienu eju uz darbu sešus km un ka esmu pieradusi pastaigāties.
bļe ko visi piepisuiešies par to manu gājienu.
it sevišķi tādi, kas paši savu dirsu nevar pakustināt, un pēc tam stāsta visiem pārējiem par manu šausmīgo nodarījumu. ārprāts, nogāja 15 km gar jūru..
nu bļin tas bija mans labākais gājiens mūžā. neviens mani neraustīja, es varēju iet cik lēni vai ātri gribēju, apsēsties uz akmeņa un mērcēt kājas jūrā, cik ilgi gribēju, lasīt akmeņus un stiklus. cilvēku maz, it sevisķi akmeņainajā daļā, kur kilometriem vispār neviena, tāds klusums un miers, vietām tik ļoti smaržoja ceriņi, un ik pa laikam mazās upītes, kurās iebrist, es sen nebiju bijusi tik mierīga un laimīga. saulīte bija aiz muguras, dažreiz sānā, bet tā kā es nojaušu ko es daru, man bija normāls apģērbs, smēre un ūdens, vienīgais viena auss drusku nocepās, tad nu gan. man nevienā brīdī nesavilka vēderu vai nepalika slikti, patiesībā sen nebiju tik labi jutusies, ko nevaru teikt par darba dienas atsēdēšanu pie datoru, pēc kā man vakarā viss sāp. Mani pat uzjautrināja tādi cilvēki kā nūdisti un tādi, kas izvilkuši pludmalē būri ar papagaili.. es tikai lēnām ripoju un smaidīju par visu. Pie bākas, līdz kurai gribēju aizkriet pāgājuša gadā, bet nesanāca, izrādās nav smiltis bet sarkanie un zilie māli.. es iekāpu zilajos, ilgi stāvēju un pricājos, cik viņi jauki. Tālākais punkts ko biju sev paredzējusi šajā gājienā bija klintis, pie kurām atrodas kempings ar restorāniņu, un līdz turienei arī tiku, apsēdos paņēmu milzīgu ledus kokteili, garšīgas vakariņas un kā balva man arī šokolādes fondantu, kuram es nekad garām neeju un biju dikti pārsteigta dabūt viņu meža vidū.. sēdēju atpūtos un skatījos uz zivi akvārijā, kādi rotāju katru galdu..
un tad mani aizveda mājās..
un nevienam pat neinteresē, ka es katru dienu eju uz darbu sešus km un ka esmu pieradusi pastaigāties.