pljeckas miskaste

kā man patīk situācijas, kad es kādam zvanu un man atbild ar "ko vajag?". es pasaku "neko" un atslēdzu sirsnīgo sarunu. un tad paiet laiks un sākas pārmetumi, kāpēc es kādam kaut ko svarīgu neesmu pateikusi.. nu lūk tieši tāpēc, ka man ne no viena neko nevajag. un attaisnojumiem, ka tik debīli tiek uzsākta saruna mana rakstura pāraudzināšanas nolūkos arī ir kaut kāds smags errors.

Pēdējā mēneša laikā es regulāri attaisnojos par to, ka man jāiet uz sapulcēm. Sapulce par dārziņu, sapulce par izlaidumu, sapulce par deju svētkiem, sapulce skolā, sapulce par sapulci.. man riebjas sapulces un man riebjas tie cilvēki, kuri tur ierodas ar laimes pilnām mutēm, ar cepumiem pie kafijas, enerģiski žestikulē un klāsta savas nedēļām briedinātās idejas..

Man gribētos pieiet pie direktores un pajautāt, kā viņai, kā gudrai sievietei liekas, vai šīs huiņas dēļ vecākiem tiešām ir jākavē darbs?!