pljeckas miskaste

es knapi velku savu pēdējo pacietības pilienu pret cilvēci. tas man liek atcerēties, kāpēc es te vispār sāku rakstīt.. tādas emocijas sen nav bijušas. naids un riebums, un visam pa vidu kaut kas bēdīgs. šorīt viss sākās ar sīkumu, kad bērns pieskrēja pie grupiņas durvīm un nospieda kodu. kāda cita bērna apzinīgais papus norādīja, ka bērniem kodu spiest ir aizliegts, kas man galvā automātiski izsita - jā jā, un vēl tev pastāv lieliska iespēja iet dirst. kodu spiest tiešām ir aizliegts, bet ja cilvēkbērns ir tādā vecumā, ka pirkstiņš stiepjas līdz pultij un viņš spēj galvā jau ilgāku laiku noturēt četrciparu kombināciju, tad kāpēc ne?! un dieva goda vārds, viņa kodiņu vakaros kaimiņu onkuļiem nestāsta! sīkums, protams, bet sen nebijis. pēdējā laikā biju labi iemācījusies smieties par tizleņiem un stulbeņiem, nevis kaut ko bubināt un perināt sevī. nu tas ir zudis, tramvajā cilvēks ir neapmierināts, jo tur kaut kas smird un kaut kas stumda, uz ielas turos no visiem pa gabalu, bet darbā atkal brēcu uz kolēģiem.. esmu atpakaļ. protams, vēl sekundē iziet cauri kādas simts domas sākot ar to, kurš katram rimi apelsīnam uzlipina uzlīmīti un beidzot ar to, ka izskatās, ka sen nav bijis karš..