pljeckas miskaste

vakar pasēdējām ar skolas laika draudzenēm. man patīk viņas satikt, parasti ar viņām ir daudz ko atcerēties, tikai vakar pasākums bija tāds pasauss, vai nu tas dēļ darbiem, vai pāragrā rudens, bet visām gribējās vai nu klusēt vai ieknābt kādai. tās, protams, ir sajūtas, kas raisījās manī, varbūt pārējām pasākums likās zajebis. tad tēma parasti nonāk līdz manu bērnu tēvam. ir cilvēki, ar kuriem es par viņu varu runāt, viņi brīvi uztver informāciju, sagremo un pasaka savu viedokli nebalstoties un pagātnes vājprātu. tajā kompānijā esmu sapratusi, ka labāk to tēmu necilāt, nekad. un tad man piezvanīja bērns un paprasīja, cikos būšu mājās, pēc kā sekoja nekam neinteresējošais jautājums, kas tad mazo pieskata. pieminot tikai bērnu tēva vārdu sejas nošķobas un sākas asākas piezīmes uz to pusi. pēc kā man ir jāsāk taisnoties, ka nē nē, mums nekā nav un uz vecajiem grābekļiem kāpt es negribu. pieminot vēl, ka cilvēks tiešām cenšas mainīties un ir palicis pavisam savādāks, sejas sarujas vēl stulbākos smīnos, pēc kā man vispār gribas piecelties un aiziet. man prieks par viņām, ka viņu bērnu tēvi ar viņām ir katru dienu, lai palīdzētu un atbalstītu (lai gan nez cik ilgi izturēs vīrietis, kuru saukā par pimpi un mauc pa seju), bet nu man tā nav laimējies, un ja es gribu kaut kur iziet, tad, pie velna, man taču vajag kādu, kas pieskata mazo, pat tad ja tas ir bērnu tēvs. un pēc tam visa tā vakara laikā māc tāda vainas apziņa, ka cilvēks atkal ir ielaists mājā. kad tas tiek nolikts malā, tad tiek aizskarta tēma par to, ka man taču vajag 'normālu' vīrieti, un ka mana 'dauzīšanās' apkārt taču esot ļoti apgrūtinoša. par to es labāk paklusēju, jo nē, man patika mana vasara, man patika tie visi piedzīvojumi un jaunie cilvēki, un kā teica 'pāri ielai stāvošais' cilvēks- dzīve sastāv no labiem maziem mirklīšiem, un tā man arī gribās dzīvot, man nevajag 'normālu' vīrieti, jo man ar viņu galīgi nebūs ko darīt, bet kad man apniks tās visas izklaides, es labāk ielīdīšu gultā un paskatīšos televizoru, vienatnē.