sestdienas rītā nolemtības sajūtu es norāvu braucot ar trīsdesmit devīto autobusu uz lāčupes kapiem, kur ģībdami kā siļķes mucā saspiedušies brauc tikai cilvēki virs septiņdesmit, tie, protams, cēli dod vietiņu tiem kuriem virs astoņdesmit un nedod dievs sēdēs kāda frišāka kundzīte, jo veči viņu ar kruķi atštaukās. cirks pamatīgs. stāvēju iespiedusies starp vientuļiem vecīšiem, kuri brauc pie tiem, kas viņus jau pametuši un visu laiku runā tikai par to, ka nākamā reizē jau noteikti braukšot uz turieni kastītē un likšoties mīļajiem blakus, vot tad man palika žēl. es pat nezinu, vai viņus vai sevi, bet man beidzot palika vientuļi.
vientulības kliedēšanas nolūkos aizbraucu pie draudzenēm. tur, protams, bērni, vīrs, māja, mašīna, darbs.. kur es sapratu, ka varu piedalīties tikai vienā sarunā, par kuru man galīgi negribās runāt, kamēr viņi ir tālu prom. saistībā ar manu dzīvokļa kredītu nekas jauns nenotiek un nenotiks vēl vairākus gadus, bet vīrieša man nav, bet bijušais ir ārpus visu normu robežām tāpēc salīdzināt viņu ar vienkārši vīrs-cūka nemaz nav iespējams. man atkal palika vientuļi.
tad man pietika ar vienu nakti vecrīgā, lai saprastu, ka tādu kā man vajag nav, jo es neesmu īsti normāla, jo vienīgais ko es spēju ir dzert ar viņiem tekilu. un tad pienāca svētdiena, kad es pamodos un sapratu, ka man nav bankas kartes, ka es vēljoprojām esmu viena un vēl, protams, parastais - bļeģ nomiršu, nekad nedzeršu!
vientulības kliedēšanas nolūkos aizbraucu pie draudzenēm. tur, protams, bērni, vīrs, māja, mašīna, darbs.. kur es sapratu, ka varu piedalīties tikai vienā sarunā, par kuru man galīgi negribās runāt, kamēr viņi ir tālu prom. saistībā ar manu dzīvokļa kredītu nekas jauns nenotiek un nenotiks vēl vairākus gadus, bet vīrieša man nav, bet bijušais ir ārpus visu normu robežām tāpēc salīdzināt viņu ar vienkārši vīrs-cūka nemaz nav iespējams. man atkal palika vientuļi.
tad man pietika ar vienu nakti vecrīgā, lai saprastu, ka tādu kā man vajag nav, jo es neesmu īsti normāla, jo vienīgais ko es spēju ir dzert ar viņiem tekilu. un tad pienāca svētdiena, kad es pamodos un sapratu, ka man nav bankas kartes, ka es vēljoprojām esmu viena un vēl, protams, parastais - bļeģ nomiršu, nekad nedzeršu!