viss ir smieklīgi
es pat īsti vairs neatceros, kad bija tā diena, kad beidzās mana atkarība no atkarības uz atkarīgu atkarībnieku, bet tas laikam bija diezgan pasen, jo tā drausmīgā sažuvušās rozīnes sajūta iekšā sen bija pazudusi, bet nezinu vai tam ir kāda saistība ar mēness fāzi vai intuīciju, bet viņa šodien ir atpakaļ, un nevis vienkārši atpakaļ, bet tā pamatīgi, lai jūt, ko organisms nav jutis šos pēdējos mēnešus. un tagad es vairs nesaprotu, par ko es uztraucos, par to ka cilvēks ir pazudis (par ko vispār būtu smieklīgi uztraukties, jo tas nebija nekas nepierasts mūsu kopdzīvē) vai arī es uztraucos par to, kāpēc es vispār uztrauocos (kas arī ir smieklīgi, jo, pirmkārt, es sen jau biju beigusi uztraukties un, otrkārt, tagad jau tiešām tā vairs nav mana problēma). ak jā aizmirsu, treškārt, atkarība tomēr ir un paliek atkarība, un varbūt ik pa reizei organisms noraujas un moka sevi. ņemot vērā, ka pēc pirmās cigaretes nāk paciņa, es ceru, ka man nav lemts atkal ieslīgt izmisumā un depresijā.