es taču tev teicu ka tā būs
šoreiz es ļoti mēģināšu iztikt bez rupjībām, jo tieši par to būs šis stāsts. man vakar bija diskusija ar draudzenēm. tā kā viņas alkoholu ir piekampušās jau tad, kad es vēl tikai izeju no darba, tad mēle viņām kaut kā raisījās vairāk un šoreiz uz manu pusi. neatceros kā tas sākās, bet beidzās ar to, ka tika uzskaitītas visas manas sliktās īpašības.. un ne jau pa tiešo un skarbo, kā man gribētos, bet ķiķinot un aplinkus.. es jau vairs pusi neatceros, bet tur bija kaut kas par pohujismu (ko es mēģināju tomēr apstrīdēt kā labu īpašību), kaut kas par neiejūtību (kas pēc manām domām pieder pie tā paša pohujisma) par skarbu piezīmju izmešanu vietā un nevietā un beidzās ar dzērāju murgu par kaut kādām frekvencēm, jo kā izrādās viņas savas frekvences mākot mainīt, bet es sēžot tikai uz vienas. un ar to arī sākās mans vakars.. es sedēju un domāju, kas tad ir labāk, būt tādam kāds esi, vai pa laikam pietēlot un mainīties?! ja man nav žēl, ka kādai ir problēmas ar dzīvokļa biedreni, vai tiešām man ir "jāmaina frekvence" un jājūt viņai līdzi? man gribās par to pasmieties, bet es čivināšu, ka gan jau būs labi, lai tikai draudzene justos svarīga? nu nē taču.. un viņas var mani gānīt, cik grib, bet es neaiziešu mājās un nesēdēšu un nedomāšu kāda hrena pēc es teicu to ko negribēju teikt.. ja manī tā nav, tad kāpēc man to vajadzētu izspiest? labi, es varētu mēģināt paklusēt, tas gan ir taisnība! un tad es nonācu pie nākamā.. kapēc manī tā nav? kapēc manī nav žēluma? nejau pavisam, man, piemēram, paliek skumji katru vakaru kad es redzu to sarkanā krusta onku, kurš staigā ar naudas kasti pa merķeļa ielas sākumu gar mašīnām pretī kongresa namam, jo es viņu atceros vēl kopš mācījos zālīšos, un tas patiešam ir skumji. nav man vienaldzīgas arī ģimenes traģēdijas, jo pašai ir gadījies stāvēt kapos vai atgriezties tukšā mājā, bet šie sīkumi, šie viņu stulbie sīkumi, par garu nogrieztas matu šķipsnas vai vīrieša nekorekti pateiktais teikums.. nu tagad man vajadzētu uzskaitīt visas tās lietas, kas man nudien riebj viņās, un katrai tās ir savādākas, bet ja es to darītu, tad es atkal nevarētu noturēt muti par to, kas notiek tikai man galvā un kas uz citiem neattiecas. atgriežoties pie tā no kā radies aukstums manī, es nezinu, es nevarēju izdomāt, pareizāk nevarēju atcerēties, kad tas sākās, un tas man liek domāt, ka tas ir sēts jau kopš bērna kājas, jo tikpat labi neatceros, ka mani kāds būtu baigi žēlojis brīžos, kad man ir noticis kāds negadījums, vienīgais ko es atceros ir teikums - es taču tev teicu, ka tā būs. bet runājot par paklusēšanu, par to es cīnīšos, jo patiesībā jau labi saprotu, ka daļa taisnības viņām ir!
